papa-francesco_costituzione-ap_20171208_veritatis-gaudium-lv


papa-francesco_costituzione-ap_20171208_veritatis-gaudium-lv

1 Pages 1-10

▲back to top

1.1 Page 1

▲back to top
The Holy See
PĀVESTS FRANCISKS
APUSTULISKĀ KONSTITŪCIJA
VERITATIS GAUDIUM
PAR EKLEZIĀLAJĀM UNIVERSITĀTĒM UN FAKULTĀTĒM
PREAMBULA
1. Patiesības prieks (Veritatis gaudium) pauž kvēlas ilgas, kas dara nemierīgu ikviena cilvēka sirdi,
kamēr tā nav sastapusi Dieva gaismu, kamēr tajā nedzīvo un ar visiem nedalās.[1][] Patiesība nav
kāda abstrakta ideja – tā ir Jēzus, Dieva Vārds, kurā ir dzīvība, kas ir cilvēku gaisma (sal. Jņ 1, 4),
Dieva Dēls, kas vienlaikus ir arī Cilvēka Dēls. Tikai Viņš, “atklādams Tēvu un Viņa mīlestības
noslēpumu, cilvēkam pilnībā atklāj to, kas ir cilvēks un kāds ir tā augstākais aicinājums”[2][].
Sastopot Viņu, Dzīvo (sal. Atkl 1, 18) un Pirmdzimto starp daudziem brāļiem (sal. Rom 8, 29),
cilvēka sirds jau tagad, vēstures kāpumos un kritumos, pieredz nezūdošu gaismu un svētkus, ko
sniedz vienotība ar Dievu un ar saviem brāļiem un māsām kopīgajā radītās pasaules mājā, – šo
prieku, kuru bez mitas baudīsim pilnīgā komūnijā ar Dievu. Lūgšanā, ar kuru Jēzus vērsās pie
Tēva, lūdzot, lai “visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos”
(Jņ 17, 21), ir ietverts tā prieka noslēpums, ko Jēzus visā pilnībā (sal. Jņ 15, 11) mums vēlas
nodot no Tēva, dāvājot mums Svēto Garu – patiesības un mīlestības, brīvības, taisnības un
vienotības Garu.
Par šo prieku Jēzus mudina Baznīcu nerimtīgi un ar vienmēr jaunu degsmi liecināt un to sludināt,
īstenojot savu sūtību. Dieva tauta svētceļo pa vēstures ceļiem patiesā un solidārā kopībā ar visu
tautu un kultūru vīriešiem un sievietēm, lai ar Evaņģēlija gaismu izgaismotu cilvēces ceļu uz jauno

1.2 Page 2

▲back to top
2
mīlestības civilizāciju. Ekleziālo studiju plašā un daudzveidīgā sistēma ir cieši saistīta ar Baznīcas
evaņģelizācijas sūtību, precīzāk, tās pamatā ir Baznīcas identitāte kā pilnīga veltīšanās tam, lai
veicinātu patiesu un vispusīgu cilvēku saimes izaugsmi, līdz tā sasniegs galīgo pilnību Dievā. Šo
studiju sistēmu, Svētā Gara vadībā vērojot laiku zīmes un izvērtējot dažādas kultūras izpausmes,
ar kurām tā bijusi dialogā, gadsimtu gaitā radījusi Dieva tautas gudrība.
Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Vatikāna II koncils, ar deg-smi un pravietisku spēku veicinot
Baznīcas dzīves atjaunotni, lai tā sekmīgāk pildītu savu sūtību šajā jaunajā vēstures laikmetā,
dekrētā Optatam totius aicināja uzticīgi un radoši pārskatīt ekleziālās studijas (sal. nr. 13–22). Šis
darbs pēc rūpīgas izpētes un gudri veiktiem eksperimentiem atspoguļojas apustuliskajā
konstitūcijā Sapientia christiana, ko 1979. gada 15. aprīlī izsludināja svētais Jānis Pāvils II.
Pateicoties tai, tika veicināti un pilnveidoti Baznīcas centieni atbalstīt “ekleziālās fakultātes un
universitātes, kuru uzmanības centrā ir kristīgā Atklāsme un mācību priekšmeti, kas ar to saistīti un
kas tādējādi ir ciešāk vienoti ar Baznīcai uzticēto evaņģelizācijas sūtību”, kā arī citi priekšmeti, kuri,
“lai gan nav tieši saistīti ar kristīgo Atklāsmi, tomēr var ievērojami palīdzēt evaņģelizācijas
darbā”[3][].
Tagad, kad pagājuši gandrīz četrdesmit gadi uzticībā Vatikāna II koncila garam un vadlīnijām, kā
arī tādēļ, lai to atbilstoši aktualizētu, minētā apustuliskā konstitūcija ir steidzami jāatjaunina. Lai
gan ar savu pravietisko redzējumu un domas skaidrību tā pilnībā paliek spēkā, tajā jāiekļauj
normatīvās nostādnes, kas izstrādātas kopš minētās konstitūcijas izsludināšanas, vienlaikus
ņemot vērā pēdējās desmitgadēs notikušo attīstību akadēmisko studiju jomā. Tāpat jāņem vērā
pasaules mērogā notikušās pārmaiņas sabiedrības un kultūras dzīvē, kā arī visi starptautiskā
līmeņa ieteikumi, īstenojot iniciatīvas, par kurām iestājas Svētais krēsls.
Tādējādi ir piemērots brīdis, lai ar pārdomātu un pravietisku noteiktību veicinātu ekleziālo studiju
atjaunotni visos līmeņos saistībā ar Baznīcas sūtības jauno posmu, kura raksturīgā iezīme ir
liecināšana par prieku, kas dzimst, sastopoties ar Jēzu un sludinot Viņa Evaņģēliju, un ko visai
Dieva tautai esmu izvirzījis kā programmu apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium.
2. Apustuliskā konstitūcija Sapientia christiana ikvienā aspektā atklāj to nobriedušo augli, kuru
nesis lielais ekleziālo studiju reformēšanas darbs, ko aizsāka Vatikāna II koncils. It īpaši tajā
apkopoti rezultāti, kas šajā Baznīcas sūtībai tik būtiskajā jomā gūti svētīgā Pāvila VI gudrā un
apdomīgā vadībā, un tajā pašā laikā tā jau vēstī par ieguldījumu, ko, turpinot to pašu virzību,
sniegs svētā Jāņa Pāvila II maģistērijs.
Kā jau esmu uzsvēris, “viens no lielākajiem Vatikāna II koncila nopelniem ir tieši tas, ka tiek
meklēts, kā pārvarēt plaisu starp teoloģiju un pastorālo aprūpi, starp ticību un dzīvi. Uzdrīkstos
sacīt, ka koncils savā ziņā revolucionāri mainīja teoloģijas statusu – no ticības izrietošu veidu, kā
rīkoties un domāt”[4][]. Tieši šajā gaismā dekrēts Optatam totius visā noteiktībā uzsver to, ka
“jāraugās, lai audzēkņu prātam arvien pilnīgāk un harmoniskāk tiktu atklāts Kristus noslēpums. Šis

1.3 Page 3

▲back to top
3
noslēpums caurstrāvo visu cilvēces vēsturi, nemitīgi turpinās Baznīcā”[5][]. Lai sasniegtu šo mērķi,
minētais koncila dekrēts mudina saistīt apceri ar Svēto Rakstu studijām – Svētie Raksti, kā norāda
koncils, ir “teoloģijas dvēsele”[6][] – un ar noturīgu un apzinātu līdzdalību svētajā liturģijā, kas “ir
pirmais un nepieciešamais patiesi kristīga gara avots”[7][], un sistemātiskām Baznīcas dzīvās
Tradīcijas studijām dialogā ar sava laikmeta cilvēkiem, vērīgi uzklausot viņu stāstīto par savām
problēmām, ievainojumiem un vajadzībām[8][]. Tādējādi – uzsvērts dekrētā Optatam totius –
pastorālajām rūpēm “būtu jāvijas cauri visam semināra audzēkņu formācijas procesam”[9][], lai
viņi pierastu “dzīvot patiesi katoliskā garā, kas pārsniedz savas diecēzes, tautas vai rita robežas”,
kļūt “atvērti visas Baznīcas vajadzībām un sirds dziļumos gatavi sludināt Evaņģēliju visur”[10][0].
Kā starpposmi šajā ceļā no attiecīgajām Vatikāna II koncila norādēm līdz apustuliskajai
konstitūcijai Sapientia christiana īpašā veidā bijuši pāvesta Pāvila VI apustuliskais pamudinājums
Evangelii nuntiandi, viņa enciklika Populorum progressio un Jāņa Pāvila II enciklika Redemptor
hominis, kas klajā nāca tikai mēnesi pirms minētās apustuliskās konstitūcijas izsludināšanas.
Svētīgā Pāvila VI apustuliskā pamudinājuma par evaņģelizāciju mūsdienu pasaulē pravietiskā
iedvesma spēcīgi atbalsojas Sapientia christiana preambulā, proti, apgalvojumā, ka “Baznīcai
uzticētā evaņģelizācijas sūtība prasa ne tikai to, lai Evaņģēlijs tiktu sludināts arvien plašākā
ģeogrāfiskā apgabalā un aptvertu arvien vairāk cilvēku, bet arī lai Evaņģēlija spēks caurstrāvotu
domāšanas veidu, vērtēšanas kritērijus un rīcības normas. Citiem vārdiem sakot, nepieciešams, lai
visa cilvēces kultūra tiktu Evaņģēlija caurstrāvota”[11][1]. Savukārt Jānis Pāvils II it īpaši enciklikā
Fides et ratio attiecībā uz dialogu starp filozofiju un teoloģiju no jauna apstiprināja un padziļināja
pārliecību, kas ir pamatā Vatikāna II koncila mācībai, saskaņā ar kuru “cilvēks spēj nonākt pie
vienota un organiska skatījuma uz zināšanām. Tas ir viens no uzdevumiem, kas kristīgajai domai
jāuzņemas kristietības nākamajā tūkstošgadē”[12][2]. Izšķiroša nozīme ekleziālo studiju
pārkārtošanā saskaņā ar Vatikāna II koncila norādījumiem bijusi arī enciklikai Populorum
progressio, kura kopā ar Evangelii nuntiandi piedāvāja – kā to apliecina dažādu vietējo Baznīcu
izraudzītais ceļš –nozīmīgus impulsus un konkrētas vadlīnijas attiecībā uz Evaņģēlija inkulturāciju
un kultūras evaņģelizāciju dažādos pasaules reģionos, atbildot uz mūsdienu izaicinājumiem.
Patiešām, šī Pāvila VI sociālajiem jautājumiem veltītā enciklika nepārprotami uzsver, ka tautu
attīstībai, kas jāuztver kā atslēgas vārds, lai pasaules līmenī panāktu taisnīgumu un mieru, “jābūt
visaptverošai, tas ir, tai jāveicina ikviena cilvēka un visa cilvēka attīstība”[13][3], un tā atgādina, ka
ir nepieciešami “gudri, dziļi domājoši cilvēki, kuru pētījumu mērķis būtu jauns humānisms, kas
mūsdienu cilvēkam dotu iespēju no jauna atrast sevi”[14][4]. Tātad enciklika Populorum progressio
ar pravietisku skatījumu sociālo jautājumu interpretē kā antropoloģisku jautājumu, kas skar visas
cilvēku saimes likteni.
Šī ir noteicošā pieeja izpratnei, un tā iedvesmos turpmāko Baznīcas sociālo mācību, sākot ar Jāņa
Pāvila II Laborem exercens, Sollicitudo rei socialis un Centesimus annus, līdz Benedikta XVI
Caritas in veritate un līdz pat Laudato si’. Atgādinot enciklikā Populorum progressio izskanējušo
aicinājumu domāt jaunā veidā, pāvests Benedikts XVI norādīja uz steidzamo nepieciešamību
“cilvēces globalizāciju dzīvot un virzīt savstarpēju attiecību, kopības un dalīšanās garā”[15][5],

1.4 Page 4

▲back to top
4
uzsverot, ka Dievs vēlas cilvēci uzņemt šajā neizsakāmajā komūnijas noslēpumā, kas ir Vissvētā
Trīsvienība; Baznīca Kristū ir šīs dziļās vienotības ar Dievu un visas cilvēces vienotības zīme un
līdzeklis.[16][6]
Lai šo mērķi patiešām sasniegtu, viņš aicina “prātu darīt atvērtāku”, spējīgu pazīt un vadīt jaunos,
iespaidīgi dinamiskos procesus, kuri cilvēcei sagādā raizes, “to iedzīvinot tajā mīlestības
civilizācijas perspektīvā, kuras sēklu Dievs ir ielicis ikvienā tautā un kultūrā”[17][7], kā arī veicinot
mijiedarbību starp cilvēka zināšanu dažādiem līmeņiem – teoloģisko un filozofisko, sociālo zinātņu
un dabaszinātņu līmeni[18][8].
3. Šis bagātais padziļinātas izpētes un vadlīniju mantojums ir pārbaudīts un bagātināts, tā teikt,
tiešā saskarsmē ar realitāti, pateicoties Evaņģēlija starpniecībai, ko Dieva tauta neatlaidīgi īsteno
daudzos pasaules reģionos dialogā ar dažādām kultūrām sociālajā un kultūras jomā. Nu ir
pienācis laiks šo mantojumu apkopot un iekļaut ekleziālajās studijās, lai panāktu to gudru un
drosmīgu atjaunotni, kā to prasa Baznīcas, kura “dodas ceļā”, misionārā pārveide.
Šodien dienas kārtībā galvenā nepieciešamība ir tā, lai visa Dieva tauta sagatavotos “kopā ar
Garu” sākt jaunu evaņģelizācijas posmu.[19][9] Tāpēc apņēmīgi jāsāk izvērtēšanas, attīrīšanās un
reformu process[20][0]. Šajā procesā atbilstošai ekleziālo studiju sistēmas atjaunotnei ir
stratēģiska nozīme. To uzdevums patiešām ir ne tikai piedāvāt augsti kvalificētas formācijas vietu
un tās atbilstīgu norisi priesteriem, konsekrētām personām un Baznīcā kalpojošiem lajiem, bet šīs
studijas ir arī kā sava veida providenciāla kultūras laboratorija, kurā Baznīca sniedz tādu realitātes
performatīvu interpretāciju, kas sakņojas Jēzus Kristus notikumā un ko uztur gudrības un zinību
dāvanas, ar kurām Svētais Gars bagātina Dieva tautu dažādos veidos – no sensus fidei fidelium
līdz bīskapu maģistērijam, no praviešu harismas līdz doktoru un teologu harismai.
Un tā ir būtiska vērtība Baznīcai, kas “dodas ceļā”, īpaši jau tāpēc, ka šodien mēs ne tikai dzīvojam
pārmaiņu laikā, bet piedzīvojam īstu laikmeta maiņu[21][1], kuru iezīmē globāla antropoloģiskā
krīze[22][2], “sabiedrības un vides krīze”[23][3]. Diendienā “varam saskatīt simptomus, kas liecina
par to, ka straujo izmaiņu un degradācijas dēļ tuvojamies lūzuma punktam, uz ko norāda gan liela
mēroga dabas katastrofas, gan sociālās un pat finanšu krīzes”[24][4]. Īsi sakot, runa ir par
nepieciešamību “mainīt pasaules attīstības modeli” un izstrādāt “jaunu progresa definīciju”[25][5].
Taču “pro-blēma ir tā, ka mums vēl nav tādas kultūras, kas nepieciešama, lai stātos pretim šai
krīzei, un ir vajadzīgi vadītāji, kas norādītu ceļus”[26][6].
Šis ārkārtīgi lielais un steidzami veicamais uzdevums akadēmiskās izglītības un zinātnisko
pētījumu kultūras līmenī prasa kopīgas un nesavtīgas pūles, lai radikāli mainītu paradigmu jeb –
uzdrīkstos sacīt – lai īstenotu drosmīgu kultūras revolūciju[27][7]. Lai to paveiktu, ekleziālo
universitāšu un fakultāšu tīklojums visā pasaulē ir aicināts sniegt savu noteicošo ieguldījumu kā
Jēzus Kristus Evaņģēlija un Baznīcas dzīvās Tradīcijas ieraugs, sāls un gaisma, paturot prātā, ka
Baznīca vienmēr ir atvērta jaunām situācijām un piedāvājumiem.

1.5 Page 5

▲back to top
5
Šodien arvien skaidrāk kļūst redzams tas, ka “nepieciešama īsta evaņģēliska hermeneitika, lai
labāk saprastu dzīvi, pasauli un cilvēci, – nevis sintēze, bet garīga pētījumu gaisotne un noteiktība,
kuras pamatā ir prāta un ticības patiesības. Filozofija un teoloģija palīdz iegūt pārliecību, kas
strukturē un stiprina izpratni un izgaismo gribu..., taču tas viss ir auglīgi tikai tad, ja tiek darīts ar
atvērtu prātu un uz ceļiem. Teologs, kas tīksminās par savu pašpietiekamo un noslēgto
domāšanas veidu, ir viduvējība. Laba teologa un filozofa domāšana ir atvērta, tas ir, viņš
neuzskata, ka zina visu, bet ir vienmēr atvērts izaugsmei (maius) Dievā un patiesībā, ir vienmēr
attīstībā saskaņā ar likumu, ko svētais Vensāns no Lerēnas ietvēris šādos vārdos: annis
consolidetur, dilatetur tempore, sublimetur aetate (Commonitorium primum, 23: PL 50,
668)”[28][8].
4. Kādiem gan saistībā ar šo plašo un jauno apvārsni, kas paveras mūsu priekšā, jābūt
pamatkritērijiem, lai atjaunotu un aktualizētu ieguldījumu, ko ekleziālās studijas sniedz Baznīcai,
kura dodas misijā? Šajā sakarībā varam formulēt vismaz četrus kritērijus, kuru pamatā ir Vatikāna
II koncila mācība un pieredze, ko Baznīca šajās pēdējās desmitgadēs guvusi tā skolā, ieklausoties
Svētajā Garā un cilvēku saimes dziļākajās vajadzībās un akūtākajos jautājumos.
a) Pirmkārt, galvenais un nemainīgais kritērijs ir kontemplācija un garīga, intelektuāla un
eksistenciāla ievadīšana kērigmas sirdī, proti, runa ir par vienmēr jauno un aizraujošo Jēzus
Kristus Labo Vēsti[29][9], kas turpina iemiesoties Baznīcas un cilvēces dzīvē arvien vairāk un
labāk[30][0]. Tas ir pestīšanas noslēpums, un Baznīca Kristū ir tā zīme un īstenošanās līdzeklis
cilvēku vidū.[31][1] Šis noslēpums “sakņojas Trīsvienībā, bet vēsturiski konkrētu izpausmi gūst
tautā, kura svētceļo un evaņģelizē un kura vienmēr pārsniedz ikvienu institucionālu, kaut arī
nepieciešamu, izpausmi un rod savu galīgo pamatojumu Dieva brīvā un nesavtīgā
iniciatīvā”[32][2].
No šīs dzīvinošās un priecīgās Dieva Vaiga kontemplācijas – Dieva, kuru Jēzus Kristus mums
atklāja kā Tēvu, kas bagāts žēlsirdībā (sal. Ef 2, 4)[33][3], – gūstam pieredzi, kas atbrīvo un uzliek
atbildību Baznīcas kopību dzīvot kā savstarpēju attiecību “mistiku”[34][4], kura kļūst par ieraugu tai
vispārējai brālībai, kas “prot saskatīt sava tuvākā sakrālo lielumu, prot atklāt Dievu ikvienā cilvēkā,
prot paciest kopdzīves neērtības, turoties pie Dieva mīlestības, prot atvērt sirdi dievišķajai
mīlestībai, lai tiektos pēc citu laimes, tāpat kā to dara viņu Debesu Tēvs, kas ir labs”[35][5]. No
šejienes ir imperatīvs ieklausīties savā sirdī un ļaut atbalsoties prātā nabagu saucieniem un zemes
vaimanām[36][6], lai rastu konkrētas izpausmes evaņģelizācijas sociālajai dimensijai[37][7], kas ir
Baznīcas sūtības būtisks elements, jo “Dievs Kristū atpestī ne tikai atsevišķu personu, bet arī
cilvēku sabiedriskās attiecības”[38][8]. Tā ir taisnība, ka “mēs ne vienmēr spējam adekvāti parādīt
Evaņģēlija skaistumu, taču ir kāda zīme, kuras nekad nedrīkst trūkt, – tā ir izvēle par labu tiem, kas
ir pēdējie, par labu tiem, kurus sabiedrība noraida un atstumj”[39][9]. Šai izvēlei jācaurstrāvo
ievadīšana kristīgajā patiesībā un tās padziļinātā apguve.
No tā savukārt izglītībā izriet īpašais uzsvars uz kultūru, kura ir kristietības iedvesmota, proti, visā

1.6 Page 6

▲back to top
6
radībā atklāt Trīsvienības zīmogu, kas Visumu, kurā dzīvojam, dara par “attiecību savijumu”, kurā
“ikvienai dzīvai būtnei ir raksturīgi tiekties uz citu būtni”[40][0].
b) Otrs pamatkritērijs ir cieši saistīts ar pirmo un izriet no tā – tas ir dialogs visās jomās. Dialogs
nevis kā taktikas paņēmiens, bet kā iekšēja prasība, lai kopā pieredzētu patiesības prieku un lai
dziļāk izprastu tās nozīmi, kā arī ietekmi uz dzīvi. Tas, ko Evaņģēlijs un Baznīcas doktrīna šodien ir
aicināti sekmēt dāsnā un atvērtā sadarbībā ar visām pozitīvajām instancēm, kas veicina cilvēku
apziņas universālu izaugsmi, ir patiesas sastapšanās kultūra[41][1], turklāt, varam teikt, tādas
sastapšanās kultūra, kas ietvertu savstarpēju katrai piemītošo dāvanu apmaiņu starp visām tām
kultūrām, kuras ir patiesas un dzīvas, un kas risinātos gaismas telpā, kuru paver Dieva mīlestība
pret visām Viņa radībām.
Kā uzsvēris pāvests Benedikts XVI, “patiesība ir logos, kas rada dia-logos un tātad komunikāciju
un kopību”[42][2]. Šajā gaismā Sapientia christiana, atsaucoties uz Gaudium et spes, aicina
sekmēt dialogu ar citu Baznīcu un ekleziālo kopienu kristiešiem un ar tiem, kam ir atšķirīga
reliģiskā vai cilvēciskā pārliecība, un “sadarboties ar citu zinātņu speciālistiem neatkarīgi no tā, vai
viņi ir vai nav ticīgi”, cenšoties “izvērtēt un saprast pēdējo izteiktos apgalvojumus un spriest par
tiem atklātās patiesības gaismā”[43][3].
Tādējādi rodas laimīga un steidzama iespēja no šāda skatpunkta un šajā garā no jauna pārskatīt
ekleziālo studiju sistēmas piedāvāto mācību norises struktūru un metodikas dinamiku, pievēršot
uzmanību to teoloģiskajam pamatam, pamatprincipiem un dažāda līmeņa starpdisciplinārajām,
pedagoģiskajām un didaktiskajām kopsakarībām. Šīs iespējas īstenošana prasa lielu, taču ļoti
produktīvu piepūli – jāpārdomā un jāatjaunina ekleziālajās studijās iekļauto priekšmetu un mācību
mērķi un vienotība saskaņā ar minēto specifisko loģiku un ieceri. Jo šodien “nepieciešama [tāda]
evaņģelizācija, kas izgaismotu [jaunas pieejas], kā veidot attiecības ar Dievu, ar citiem cilvēkiem
un apkārtējo vidi, evaņģelizācija, kas modinātu pamatvērtības. Ir jādodas turp, kur veidojas jauni
vēstījumi un paradigmas”[44][4].
c) No tā izriet trešais pamatkritērijs, kuru es gribētu atgādināt, proti, starpdisciplinārā un
pārdisciplinārā pieeja, kas ar gudrību un radošumu lietota Atklāsmes gaismā. Ekleziālo studiju
sistēmas piedāvājumu akadēmiskajā, formācijas un pētnieciskajā jomā gan attiecībā uz saturu,
gan metodēm raksturo nozīmīgs vitāls un intelektuāls princips – zināšanu vienotība to atšķirībā,
ņemot vērā to daudzveidīgās korelējošās un konverģentās izpausmes.
Tas nozīmē, ka dažādajām programmām, ko piedāvā ekleziālās studijas, jāsniedz daudzveidīgas
zināšanas, kuras atbilstu realitātes daudzpusīgajai bagātībai, ko izgaismo Atklāsmes notikums, un
kuras tajā pašā laikā harmoniski un dinamiski tiktu skatītas to transcendentā avota vienotībā un
vēsturiskajā un pārvēsturiskajā intencionalitātē, kas eshatoloģiski atklāta Kristū Jēzū. “Viņā,”
rakstīja apustulis Pāvils, “ir apslēpti visi gudrības un atziņas krājumi.” (Kol 2, 3)

1.7 Page 7

▲back to top
7
Šim teoloģiskajam un antropoloģiskajam, eksistenciālajam un epistēmiskajam principam ir īpaša
nozīme, un tam jāatklāj viss tam piemītošais iedarbīgums ne tikai pašā ekleziālo studiju sistēmā,
nodrošinot tās iekšējo vienotību un reizē elastīgumu, organiskumu un reizē dinamismu, bet arī šī
principa iedarbīgums saistībā ar mūsdienu universitāšu studiju ainu, kas ir fragmentēta un nereti
bez kopsakarībām, kā arī attiecībā uz nenoteikto, konfliktējošo vai relatīvistisko plurālismu, kas
raksturo pašreizējās pārliecības un kultūras piedāvājumus.
Šodien, kā to, padziļinot Pāvila VI enciklikā Populorum progressio pausto vēsti attiecībā uz kultūru,
enciklikā Caritas in veritate no jauna norādījis pāvests Benedikts XVI, “trūkst gudrības, re-fleksijas,
tādas domāšanas, kas spētu darboties kā orientējoša sintēze”[45][5]. Tieši šeit īpašā veidā
atklājas sūtība, kas uzticēta ekleziālo studiju programmai. Šī precīzā un virzību norādošā direktīva
ne vien skaidri pauž to, ka ekleziālo studiju sistēma ir iekšēji vērsta uz patiesību, bet arī atklāj, jo
īpaši mūsdienās, tās faktisko nozīmību kultūrā un tās spēju darīt sabiedrību cilvēcīgāku. Tāpēc
mūsdienās no jauna aktualizētais starpdisciplinārās pieejas princips, bez šaubām, ir pozitīvs un
daudzsološs[46][6], tomēr ne tik daudz tā “vājajā” izpildījumā kā vienkārši daudzdisciplināra pieeja,
kas veicina studiju priekšmeta labāku izpratni, aplūkojot to no vairākiem skatpunktiem, bet drīzāk
kā šī principa lietošanas “spēcīgā” pārdisciplinārā forma, proti, kad visas zināšanas tiek liktas kopā
Gaismas un Dzīvības telpā, ko sniedz Gudrība, kura plūst no Dieva Atklāsmes, un tiek šīs gudrības
cauraustas.
Tādējādi tam, kas ieguvis izglītību kādā no ekleziālo studiju sistēmas iestādēm, būtu jāzina – kā
cerēja svētīgais Džons Henrijs Ņūmens –, “kur viņam un viņa zinātnei ir vieta; viņš pie tās nonācis,
tā teikt, nokāpdams no virsotnes augstumiem; viņš ir ieguvis kopskatu par visām
zināšanām”[47][7]. Arī svētīgais Antonio Rosmīni jau 19. gadsimtā aicināja nopietni reformēt
kristīgo izglītību, atjaunojot četrus pīlārus, uz kuriem tā stingri balstījās pirmajos kristietības
gadsimtos; tie bija “zināšanu vienotība, svētuma tālāknodošana, dzīvesveids kopībā, savstarpēja
mīlestība”. Viņš uzsvēra, ka būtiskākais ir tas, lai zināšanas, kuras tiek gūtas no Dieva Vārda un
no tā piepildījuma Kristū Jēzū, iemiesotajā Dieva Vārdā, atgūtu satura, perspektīvas un mērķa
vienotību. Ja nav šī dzīvā centra, zināšanām nav “ne sakņu, ne vienotības” un tās paliek vienkārši
“sasietas kopā un, tā teikt, piekarinātas jauna cilvēka atmiņai”.
Tikai tā kļūst iespējams pārvarēt “postošo plaisu starp teoriju un praksi”, jo tieši zināšanu un
svētuma vienotībā “pastāv tās mācības patiesā būtība, kurai lemts glābt pasauli” un kuras
“mācīšana senajos laikos nebeidzās ar īsu ikdienas mācībstundu, bet gan turpinājās nepārtrauktā
sarunā starp mācekļiem un skolotājiem”[48][8].
d) Ceturtais un pēdējais kritērijs ir saistīts ar neatliekamo vajadzību veidot “saziņas tīklu” starp
iestādēm, kuras visā pasaulē attīsta un sekmē ekleziālās studijas, izlēmīgi veicinot atbilstošu
sadarbību arī ar dažādu valstu akadēmiskajām iestādēm un ar tām, kuras iedvesmojas no
dažādām kultūras un reliģiskajām tradīcijām. Vienlaikus jādibina specializēti pētniecības centri, kas
pievērstos tām laikmeta problēmām, kuras šodien ietekmē visu cilvēci, un spētu piedāvāt

1.8 Page 8

▲back to top
8
piemērotus un reālistiskus risinājumus.
Kā uzsvēru enciklikā Laudato si’, “kopš pagājušā gadsimta vidus, pārvarot daudzas grūtības,
arvien vairāk iezīmējas tendence uztvert planētu Zemi kā mūsu dzimteni un visu cilvēci kā vienu
tautu, kas dzīvo kopējās mājās”[49][9]. Šīs savstarpējās atkarības apzināšanās liek mums “domāt
par vienu vienīgu pasauli, par kopēju projektu”[50][0]. Baznīca, it īpaši jau pārliecības pilnā un
pravietiskā saskaņā atbildot uz Vatikāna II koncila virzību atjaunot tās klātbūtni un sūtību vēsturē,
ir aicināta pieredzēt, ka pats katoliskums, kas to raksturo kā ieraugu vienotībai dažādībā un
kopībai brīvībā, no tās prasa un veicina “spriedzes pilnu polaritāti starp atsevišķo un vispārējo,
starp vienu un daudziem, starp vienkāršo un komplekso. Likvidēt šo spriedzi būtu pretrunā Gara
dzīvei”[51][1]. Tāpēc runa ir par to, ka realitāte jāpazīst un jāinterpretē saskaņā ar “Kristus domu”
(sal. 1 Kor 2, 16), par problēmu risināšanas modeli ņemot nevis “sfēru, .. kur katrs punkts ir
vienādā attālumā no centra un starp tiem nav nekādas atšķirības”, bet gan “daudzskaldni, kas
atspoguļo visu tā sastāvdaļu saplūšanu, katrai saglabājot savdabību”[52][2].
Jo, “kā to varam redzēt Baznīcas vēsturē, kristietībai nav viena vienīga kultūras modeļa, bet gan,
“pilnībā saglabājot savu identitāti un absolūtu uzticību Evaņģēlija sludināšanai un Baznīcas
Tradīcijai, kristietība atspoguļo arī to daudzo kultūru un tautu iezīmes, kurās tā tiek pieņemta un ir
iesakņojusies”[53][3]. Dažādajās tautās, kas pieredz Dieva dāvanu saskaņā ar savu kultūru,
Baznīca pauž savu patieso katoliskumu un parāda “savas daudzveidīgās sejas skaistumu”[54][4].
“Evaņģelizētas tautas kristīgajās ieražās Svētais Gars Baznīcu dara skaistāku, rādot tai jaunus
Atklāsmes aspektus un dāvājot jaunu seju.”[55][5]
Šis skatījums – turklāt acīmredzami – iezīmē uzdevumu, kas izvirza augstas prasības teoloģijai, kā
arī citiem priekšmetiem, kas paredzēti ekleziālajās studijās saskaņā ar to specifiskajām
kompetencēm. Lietojot skaistu salīdzinājumu attiecībā uz Baznīcas Tradīciju, pāvests
Benedikts XVI ir uzsvēris, ka tā “nav lietu vai vārdu tālāknodošana, nedzīvu lietu kolekcija.
Tradīcija ir dzīva upe, kas mūs savieno ar pirmsākumiem, dzīva upe, kurā šie pirmsākumi joprojām
ir klātesoši”[56][6]. “Šī upe apūdeņo dažādas zemes, baro dažādus ģeogrāfiskus apgabalus, ļaujot
uzdīgt labākajam, kas ir šajās zemēs, labākajam, kas ir šajās kultūrās. Tādējādi Evaņģēlijs turpina
iemiesoties ikvienā pasaules vietā arvien jaunā veidā.”[57][7] Nav nekādu šaubu, ka teoloģijai
jāsakņojas Svētajos Rakstos un dzīvajā Tradīcijā, taču tieši tāpēc tai vienlaikus jābūt līdzās
kultūras un sabiedriskajiem procesiem, it īpaši sarežģītām pārmaiņām pārejas posmos. Turklāt
“mūsu laikmetā teoloģijai jāpievēršas arī konfliktiem – ne tikai tiem, kurus pieredzam Baznīcā, bet
arī tiem, kuri skar visu pasauli”[58][8]. Tas nozīmē “pieņemt un izturēt šo konfliktu, atrisināt to un
pārveidot par savienojošu ķēdes posmu jaunam procesam”, lai vēsture tiktu veidota “par dzīvinošu
vidi, kurā konflikti, saspīlējumi un pretrunas var vest pie vienotības daudzveidībā, vienotības, kura
paver ceļu jaunai dzīvei. Tas nenozīmē iestāties par sinkrētismu vai par viena absorbēšanu otrā,
bet gan par augstāka līmeņa risinājumu, kas sevī saglabā abu pretstatu vērtīgās potences”[59][9].
5. No jauna iedzīvinot ekleziālās studijas, jāņem vērā neatliekamā prasība dot jaunu impulsu

1.9 Page 9

▲back to top
9
zinātniskajai pētniecībai mūsu ekleziālajās universitātēs un fakultātēs. Apustuliskā konstitūcija
Sapientia christiana norādīja uz pētniecību kā “pamatpienākumu” pastāvīgā “saiknē ar realitāti ..,
lai nodotu tālāk doktrīnu [mūsu] laikabiedriem, kas piederīgi dažādām kultūrām”[60][0]. Taču mūsu
laikmetā, kurā raksturīga kultūru un etniskā daudzveidība, jaunā sociālā un kultūras dinamika
pieprasa šos mērķus paplašināt. Proti, lai Baznīca veiktu savu pestījošo sūtību, “nepietiek ar to, ka
evaņģelizētājs cenšas aizsniegt katru personu, jo Evaņģēlijs jāsludina arī kultūrām kopumā”[61][1].
Ekleziālās studijas nevar aprobežoties tikai ar zināšanu, profesionālās kompetences un pieredzes
nodošanu mūsdienu vīriešiem un sievietēm, kas vēlas pilnveidoties, apzinoties sevi kā kristieši,
bet tām jāuzņemas steidzamais uzdevums izstrādāt intelektuālus līdzekļus, kas spēj kalpot kā
rīcības un domāšanas paradigmas un būtu noderīgi sludināšanai pasaulē, kurai raksturīgs ētisks
un reliģisks plurālisms. Lai to paveiktu, nepieciešamas ne tikai dziļas teoloģiskās zināšanas, bet
arī jaunrades spēja – spēja izdomāt, izstrādāt un īstenot sistēmas, kā iepazīstināt ar kristīgo reliģiju
tā, lai tās spētu dziļi iesniegties dažādu kultūru sistēmās. Tāpēc nepieciešams uzlabot zinātnisko
pētījumu kvalitāti un pakāpeniski paaugstināt teoloģijas un ar tām saistīto zinātņu studiju līmeni.
Runa nav tikai par diagnosticēšanas jomas paplašināšanu un pieejamo datu apjoma
palielināšanu, lai interpretētu realitāti[62][2], bet gan par izpētes padziļināšanu, lai “ar Evaņģēlija
patiesību iepazīstinātu konkrētā kontekstā, neatsakoties no patiesības, no labā un no gaismas, ko
tas var nest arī tad, ja pilnība nav iespējama”[63][3].
Pētniecībai, kas tiek veikta ekleziālajās universitātēs, fakultātēs un institūtos, es pirmām kārtām
uzticu uzdevumu attīstīt šo “radošo apoloģētiku”, par kuru runāju Evangelii gaudium, un palīdzēt
“radīt labvēlīgus nosacījumus tam, lai Evaņģēliju saklausītu visi”[64][4].
Šajā saistībā neaizstājama kļūst tādu jaunu un kvalificētu pētniecības centru izveide, kuros
vēlams, kā minēju enciklikā Laudato si, lai atbildīgā brīvībā un savstarpējas uzticēšanās gaisotnē
varētu sadarboties pētnieki no atšķirīgiem reliģiskajiem kontekstiem un ar dažādu zinātnisko jomu
kompetenci un tādējādi sāktu “savstarpēju dialogu, kas vērsts uz dabas aizsardzību, nabadzīgo
ļaužu aizstāvību, savstarpējas cieņas un brālības saikņu veidošanu”[65][5]. Visās valstīs
universitātes ir galvenie zinātniskās pētniecības centri, kuru mērķis ir pilnveidot zināšanas un
sekmēt sabiedrības izaugsmi, un tām ir izšķirīga nozīme ekonomikas, sabiedrības un kultūras
attīstībā, it īpaši tas tā ir mūsdienās – laikā, kad pastāvīgi notiek straujas pārmaiņas zinātnes un
tehnoloģiju jomā. Arī starptautiskos līgumos tiek ņemts vērā tas, ka universitātēm ir galvenā
atbildība par pētniecības politiku, un nepieciešamība to koordinēt, veidojot specializētu centru tīklu,
lai tostarp atvieglotu pētnieku mobilitāti.
Šajā sakarībā tiek plānots izveidot starpnozaru izcilības centrus un izstrādāt iniciatīvas, kuru
mērķis būtu sekot līdzi progresīvo tehnoloģiju attīstībai, cilvēkresursu kvalifikācijai un integrācijas
programmām. Arī ekleziālās studijas atbilstīgi Baznīcas, kura “dodas ceļā”, garam tiek mudinātas
izveidot specializētus centrus, lai padziļinātu dialogu ar dažādām zinātņu jomām. Kopīgi un vienā
virzienā vērsti pētījumi, kurus veic dažādu nozaru speciālisti, sniedz ne tikai kvalificētu kalpojumu
Dieva tautai un it īpaši Maģistērijam, bet arī atbalstu Baznīcai tās misijā sludināt visiem Kristus

1.10 Page 10

▲back to top
10
Labo Vēsti dialogā ar dažādām zinātņu nozarēm, lai tādējādi kalpotu arvien dziļākai patiesības
izziņai un tās īstenošanai personu un sabiedrības dzīvē.
Tādējādi ekleziālās studijas spēs sniegt savu īpašo un neaizstājamo ieguldījumu, proti, iedvesmot
un vadīt, un varēs skaidri saskatīt un formulēt savu uzdevumu jaunā, uzrunājošā un reālistiskā
veidā. Tā tas vienmēr ir bijis un būs! Teoloģija un kultūra, kas iedvesmu rod kristietībā, ir bijušas
savas sūtības augstumos tad, kad bija gatavas riskēt un saglabāt uzticību līdz pat galējai robežai.
“Mūsu tautas cilvēku jautājumiem, viņu ciešanām, cīņām, sapņiem, pārdzīvojumiem un rūpēm ir
hermeneitiska vērtība, kuru nedrīkstam ignorēt, ja gribam ņemt nopietni iemiesošanās principu.
Viņu jautājumi palīdz mums uzdot jautājumus sev, viņu problēmas liek mums meklēt risinājumus.
Tas viss mums palīdz iedziļināties Dieva Vārda noslēpumā – šī Vārda, kas prasa un lūdz, lai mēs
veidotu dialogu, lai mēs veidotu kopību.”[66][6]
6. Mūsu acu priekšā šodien iezīmējas “liels uzdevums, kas skar kultūru, garīgumu un izglītību un
kam būs nepieciešams ilgs atjaunotnes ceļš”[67][7]. Tas attiecas arī uz ekleziālajām universitātēm
un fakultātēm.
Lai priekpilna un nesatricināma ticība uz krustā sisto un augšām-cēlušos Jēzu, kas ir vēstures
centrs un Kungs, vada, apgaismo un atbalsta mūs šajā atbildīgajā un aizrautības pilnajā laikā, ko
iezīmē apņemšanās panākt atjaunotu un tālredzīgu ekleziālo studiju kopainu! Viņa
augšāmcelšanās ar pārbagāto Svētā Gara dāvanu “it visur rada šīs jaunās pasaules asnus, un,
pat ja tie tiktu nogriezti, tie tiks izdzīti no jauna, jo Kunga augšāmcelšanās jau ir cauraudusi šīs
vēstures apslēpto audumu”[68][8].
Lai Vissvētā Jaunava Marija, kas pasludināšanas brīdī ar neizsakāmu prieku ieņēma Patiesības
Vārdu, pavada mūs ceļā, izlūdzot no visu žēlastību Tēva mums gaismas un mīlestības svētību,
kuru mēs ar bērnu paļāvību un cerību Svētā Gara priekā gaidām no viņas Dēla un mūsu Kunga
Jēzus Kristus!
PIRMĀ DAĻA
VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI
I sadaļa

2 Pages 11-20

▲back to top

2.1 Page 11

▲back to top
11
Ekleziālo universitāšu un fakultāšu būtība un uzdevumi
1. pants. Baznīcai, lai tā veiktu evaņģelizācijas misiju, ko Kristus tai uzticējis, ir tiesības un
pienākums dibināt un atbalstīt universitātes un fakultātes, kuras no tās ir atkarīgas.[69][9]
2. pants. § 1. Šajā konstitūcijā ar apzīmējumu “ekleziālās universitātes un fakultātes” saprot tās
augstākās izglītības iestādes, kuras kanoniski dibinājis vai apstiprinājis Svētais krēsls, kurās izkopj
un māca svēto doktrīnu un zinātnes, kas ar to saistītas, un kurām ir tiesības piešķirt
akadēmiskos/zinātniskos grādus Svētā krēsla vārdā.[70][0]
§2. Tās var būt ekleziālās universitātes un fakultātes sui iuris vai arī ekleziālā fakultāte katoļu
universitātē [71][1], vai ekleziālā fakultāte kādā cita veida universitātē.
3. pants. Ekleziālo fakultāšu uzdevumi ir šādi:
§1. veicot zinātniskos pētījumus, attīstīt un pilnveidot tām atbilstīgos mācību priekšmetus, t. i., tos,
kuri tieši vai netieši ir saistīti ar kristīgo Atklāsmi vai tiešā veidā kalpo Baznīcas sūtībai, un
sistemātiski iztirzāt patiesības, kuras ietver Atklāsme, Atklāsmes gaismā apskatīt aktuālās
problēmas, kas rodas laika gaitā, un iepazīstināt ar tām piemērotā veidā mūsdienu cilvēkus, kuri
pārstāv dažādas kultūras;
§2. sniegt formāciju studentiem, lai tie iegūtu augtu kvalifikāciju attiecīgajos priekšmetos saskaņā
ar katolisko doktrīnu, tos pienācīgi sagatavot savu uzdevumu veikšanai un veicināt Baznīcas
kalpotāju pastāvīgu formāciju vai mūžizglītību;
§3. atbilstoši savai būtībai un ciešā kopībā ar hierarhiju un Baznīcu – gan vietējo, gan vispārējo –
aktīvi palīdzēt evaņģelizācijas darbā.
4. pants. Bīskapu konferences pienākums ir rūpīgi sekot ekleziālo universitāšu un fakultāšu dzīvei
un izaugsmei, jo tās Baznīcai ir īpaši nozīmīgas.
5. pants. Ekleziālo universitāšu un fakultāšu kanoniskā dibināšana un apstiprināšana ir Katoliskās
izglītības kongregācijas ziņā; šī kongregācija tās pārvalda saskaņā ar tiesību normām.[72][2]
6. pants. Tikai tām universitātēm un fakultātēm, kuras dibinājis vai apstiprinājis Svētais krēsls un
kuras organizētas saskaņā ar šīs konstitūcijas noteikumiem, ir tiesības piešķirt tādus
akadēmiskos/zinātniskos grādus, kam ir kanoniskā vērtība[73][3], saglabājot īpašās tiesības,
kādas ir Pontifikālajai Bībeles komisijai[74][4].

2.2 Page 12

▲back to top
12
7. pants. Ikvienas universitātes un fakultātes statūti, kas jāizstrādā saskaņā ar šo konstitūciju,
jāapstiprina Katoliskās izglītības kongregācijai.[75][5]
8. pants. Ekleziālajām fakultātēm, kuras Svētais krēsls nodibinājis vai apstiprinājis universitātēs,
kas nav ekleziālas augstskolas un kas piešķir gan kanoniskos, gan valsts atzītos
zinātniskos/akadēmiskos grādus, jāievēro šīs konstitūcijas norādījumi, ņemot vērā divpusējos un
daudzpusējos nolīgumus, kurus Svētais krēsls parakstījis ar dažādām valstīm vai arī pašām
universitātēm.
9. pants. § 1. Fakultātes, kuras Svētais krēsls nav kanoniski nodibinājis vai apstiprinājis, nedrīkst
piešķirt akadēmiskos/zinātniskos grādus ar kanonisko vērtību.
§2. Lai šo fakultāšu piešķirtajiem akadēmiskajiem/zinātniskajiem grādiem būtu dažas noteiktas
kanoniskās sekas, nepieciešams, ka tos atzītu Katoliskās izglītības kongregācija.
§3. Lai iegūtu šo atzīšanu, kas tiek piešķirta īpašu iemeslu dēļ un tikai atsevišķos gadījumos, jābūt
izpildītiem minētās kongregācijas izvirzītajiem nosacījumiem.
10. pants. Lai šo konstitūciju atbilstīgi īstenotu, jāievēro Katoliskās izglītības kongregācijas izdotie
Piemērošanas noteikumi.
II sadaļa
Akadēmiskā kopiena un tās pārvalde
11. pants. § 1. Universitāte vai fakultāte ir studiju, pētījumu un formācijas kopiena, kura darbojas
institucionāli, lai sasniegtu galvenos mērķus, kas minēti 3. pantā, saskaņā ar Baznīcai uzticētās
evaņģelizācijas misijas principiem.
§2. Akadēmiskajā kopienā visas personas, kas ir tai piederīgas, gan atsevišķi ņemot, gan
apvienotas padomēs, ir līdzatbildīgas par kopīgo labumu un atbilstīgi savai kompetencei
līdzdarbojas, lai sasniegtu kopienas mērķus.
§3. Tāpēc viņu tiesībām un pienākumiem akadēmiskajā kopienā jābūt precīzi izklāstītiem, lai tie
tiktu pienācīgi īstenoti statūtos noteiktajās robežās.
12. pants. Kanclers universitātē vai fakultātē pārstāv Svēto krēslu, un tāpat viņš pārstāv

2.3 Page 13

▲back to top
13
universitāti vai fakultāti Svētā krēsla priekšā. Viņš rūpējas par to pastāvēšanu un attīstību un
veicina to kopību ar vietējo un arī vispārējo Baznīcu.
13. pants.§ 1. Universitāte vai fakultāte juridiski ir atkarīga no kanclera, ja vien Svētais krēsls nav
lēmis citādi.
§2. Ja apstākļi to prasa, var būt arī vicekanclers, kura pilnvarām jābūt noteiktām statūtos.
14. pants. Ja kanclers ir kāds cits, nevis vietējais ordinārijs, ir jāizstrādā noteikumi, uz kuru pamata
ordinārijs un kanclers varētu pildīt katrs savus pienākumus savstarpējā saskaņā.
15. pants. Akadēmiskā vadība tiek īstenota personiski un koleģiāli. Personiska autoritāte pirmām
kārtām ir rektoram vai prezidentam un dekānam. Koleģiāla autoritāte ir universitāšu un fakultāšu
dažādām vadības struktūrām vai padomēm.
16. pants. Universitātes vai fakultātes statūtos precīzi jāmin akadēmiskās vadības īstenotāju
amatu nosaukumi un pienākumi, kā arī to izraudzīšanās veidi un pilnvaru termiņi, ņemot vērā
attiecīgās universitātes vai fakultātes kanonisko veidu un citu augstskolu praksi konkrētajā
reģionā.
17. pants. Akadēmiskās vadības veikšanai tiek izvirzītas personas, kuras patiešām labi pārzina
universitātes dzīvi, un parasti tās izraugās no fakultāšu mācībspēku vidus.
18. pants. Turpmāk minētās amatpersonas ieceļ vai vismaz apstiprina Katoliskās izglītības
kongregācija:
- ekleziālās universitātes rektoru;
- ekleziālās fakultātes sui iuris prezidentu;
- dekānu, kas vada tādu ekleziālo fakultāti, kura ir katoļu universitātes vai kādas citas universitātes
sastāvā.
19. pants. § 1. Statūtos jānosaka tas, kā atsevišķās personas un koleģiālās institūcijas, kuras vada
universitāti vai fakultāti, savstarpēji sadarbojas, lai, rūpīgi ievērojot koleģialitātes principu, it īpaši
svarīgākos jautājumos un pirmām kārtām jautājumos, kas attiecas uz universitāti, amatpersonas
varētu īstenotu pilnvaras, kuras patiešām atbilst viņu pienākumiem.
§2. Pirmām kārtām tas attiecas uz rektoru, kam ir pienākums vadīt universitāti un atbilstošā veidā
veicināt tajā sadarbību, tās vienotību un izaugsmi.

2.4 Page 14

▲back to top
14
20. pants § 1. Ja fakultāte ir daļa no ekleziālās universitātes vai katoļu universitātes, statūtos
jāparedz, ka tās vadība atbilstoši jāsaskaņo ar visas augstskolas vadību, tā lai pienācīgi tiktu
nodrošināts gan atsevišķās fakultātes, gan visas augstskolas labums un lai tiktu veicināta visu
fakultāšu savstarpējā sadarbība.
§2. Ekleziālo fakultāšu kanoniskās vajadzības jānodrošina arī tad, ja šīs fakultātes ir iekļautas cita
veida universitātē.
21. pants. Ja fakultāte ir savienota ar priesteru garīgo semināru vai augstskolu, tad statūtos,
pienācīgi rūpējoties par sadarbību visā, kas attiecas uz studentu labumu, skaidri un nepārprotami
jānorāda, ka fakultātes akadēmiskā vadība un administrācija ir atbilstoši nodalītas no priesteru
garīgā semināra vai
augstskolas.
III sadaļa
Docētāji
22. pants. Katrā fakultātē jābūt vairākiem docētājiem, jo īpaši tādiem, kuri ir pamatdarbā, atkarībā
no atsevišķo priekšmetu svarīguma un pilnveides un atbilstoši nepieciešamībai, kuras pamatā ir
darbs ar studentiem un viņu labums.
23. pants. Statūtos jāparedz dažādu kategoriju docētāji atkarībā no to sagatavotības pakāpes,
iesaistīšanās, no tā, vai tie strādā pastāvīgi, un viņu pienākumiem fakultātē, ņemot vērā
augstskolu praksi attiecīgajā reģionā.
24. pants. Statūtos jāmin tie, kuri ir atbildīgi par docētāju pieņemšanu darbā, iecelšanu amatā un
paaugstināšanu amatā, it īpaši par pieņemšanu pastāvīgā darbā.
25. pants. § 1. Lai personu fakultātē likumīgi pieņemtu pastāvīgā darbā par docētāju, šai personai:
1) jāizceļas ar kompetenci Baznīcas doktrīnā, kristīgās un Baznīcas dzīves liecību un atbildības
izjūtu;
2) nepieciešams derīgs doktora grāds vai līdzvērtīgs akadēmiskais tituls, vai īpaši nopelni zinātnes
jomā;

2.5 Page 15

▲back to top
15
3) ar dokumentiem jāpierāda piemērotība zinātnisko pētījumu veikšanai, īpaši – ar disertācijas
publikāciju;
4) jāapliecina didaktiskās spējas.
§2. Šīs prasības, kas izvirzītas personām, kuras tiek pieņemtas pastāvīgā darbā par docētājiem,
samērīgi jāpiemēro arī tām personām, kuras pieņem darbā uz laiku.
§3. Pieņemot darbā docētājus, jāņem vērā zinātniskās prasības, kuras konkrētajā laikposmā ir
spēkā augstskolu praksē attiecīgajā reģionā.
26. pants. § 1. Visu kategoriju docētājiem jāizceļas ar godīgu dzīvi, pareizu doktrīnas izpratni un
uzticīgu pienākumu pildīšanu, lai viņi varētu sniegt patiesu ieguldījumu ekleziālās akadēmiskās
iestādes mērķu īstenošanā. Ja kāds no minētajiem nosacījumiem vairs netiek izpildīts, docētāji
jāatstādina no darba, ievērojot attiecīgās procedūras.[76][6]
§2. Tiem, kas māca priekšmetus, kuri attiecas uz ticību un morāli, jāapzinās, ka šis pienākums
jāveic pilnīgā kopībā ar Baznīcas autentisko Maģistēriju, it īpaši ar Romas pāvestu.[77][7]
27. pants. § 1. Tiem, kas māca priekšmetus, kuri attiecas uz ticību un morāli, pēc tam, kad
izteikuši ticības apliecinājumu[78][8], no kanclera vai tā pārstāvja jāsaņem kanoniskā sūtība
(Missio canonica), jo viņi nemāca saskaņā ar savu autoritāti, bet no Baznīcas saņemtās sūtības
spēkā. Citiem pasniedzējiem no kanclera vai tā pārstāvja jāsaņem atļauja mācīt.
§2. Visiem docētājiem, pirms viņus pieņem pamatdarbā vai pirms viņiem piešķir augstāku
akadēmisko amatu, vai arī abos gadījumos saskaņā ar statūtos noteikto jāsaņem nihil obstat no
Svētā krēsla.
28. pants. Docētājiem pēc noteikta laika posma piešķir aug-stāku kategoriju saskaņā ar viņu
docēšanas spējām, veiktajiem pētījumiem, publicētajiem zinātniskajiem darbiem, sadarbības garu
mācību un pētniecības procesā un pašaizliedzīgo darbu fakultātes labā.
29. pants. Lai docētāji varētu veikt savus pienākumus, tiem jābūt brīviem no jebkādiem citiem
uzdevumiem, kuri nav savienojami ar viņu pienākumu veikt pētījumus un mācīt, atbilstoši
prasībām, kas noteiktas statūtos attiecībā uz katru docētāju kategoriju.[79][9]
30. pants. Statūtos jānorāda:
a) kad un kādos apstākļos docētāji zaudē darbu;
b) kādu iemeslu dēļ un kādā veidā docētājus var atstādināt no amata, pārcelt citā amatā vai pat

2.6 Page 16

▲back to top
16
liegt tiem ieņemt amatu, rīkojoties tā, lai atbilstoši tiktu ievērotas docētāju, universitātes fakultātes
un jo īpaši studentu tiesības, kā arī ekleziālās kopienas tiesības.
IV sadaļa
Studenti
31. pants. Ekleziālās fakultātes ir atvērtas visiem, kuriem ir derīgs izglītības dokuments un kuru
morāliskā dzīve un pabeigtās iepriekšējās studijas viņus dara piemērotus uzņemšanai fakultātē.
32. pants. § 1. Lai personu varētu uzņemt fakultātē, kur tā paredzējusi iegūt
akadēmisko/zinātnisko grādu, tai jāuzrāda attiecīgu izglītību apliecinošs dokuments, kas būtu
nepieciešams, lai šī persona tiktu uzņemta savas valsts civilajā augstskolā vai tās valsts civilajā
augstskolā, kur fakultāte atrodas.
§2. Fakultātes statūtos norāda, kas vēl bez 1. paragrāfā minētā nepieciešams, lai tajā varētu
iestāties, arī attiecībā uz seno un mūsdienu valodu prasmi.
§3. Fakultātes statūtos jānorāda arī procedūras, kuras nepieciešamas, lai izvērtētu, kā rīkoties
gadījumos, kad runa ir par bēgļiem un personām, kuras atrodas līdzīgā situācijā, proti, ja studēt
vēlas cilvēki, kam nav dokumentu, kuri parasti tiek pieprasīti.
33. pants. Studentiem uzticīgi jāievēro fakultātes noteikumi attiecībā uz vispārējo kārtību un
disciplīnu – pirmām kārtām tie, kas attiecas uz studiju programmu, apmeklējumu un eksāmeniem,
kā arī visi pārējie noteikumi, kuri skar fakultātes dzīvi. Šī iemesla dēļ universitāte un atsevišķās
fakultātes vienojas par veidu, kā studentus iepazīstināt ar statūtiem un reglamentu.
34. pants. Statūtos jānorāda, kā studenti individuāli vai kopīgi piedalās akadēmiskās kopienas
dzīvē tajos aspektos, kuros viņi var sniegt savu ieguldījumu, veicinot fakultātes vai universitātes
kopējo labumu.
35. pants. Līdzīgi statūtos jānorāda veids, kā studentiem nopietnu iemeslu dēļ uz laiku liegt
konkrētas tiesības vai tās atņemt vispār un kā viņus izslēgt no fakultātes, rīkojoties tā, lai atbilstoši
tiktu ievērotas studentu, fakultātes vai universitātes tiesības, kā arī ekleziālās kopienas tiesības.

2.7 Page 17

▲back to top
17
V sadaļa
Darbinieki, administratīvais personāls un citi dienesti
36. pants. § 1. Universitātes vai fakultātes pārvaldē un administrēšanā vadībai palīdz darbinieki un
administratīvais personāls, kas ir kompetenti savu pienākumu veikšanā.
§2. Darbinieki pirmām kārtām ir sekretārs, bibliotekārs, finanšu direktors/ekonoms un citi, kurus
iestāde uzskata par nepieciešamiem. Viņu tiesības un pienākumi jānosaka statūtos vai
reglamentā.
VI sadaļa
Studiju programma
37. pants. § 1. Veidojot studiju programmu, rūpīgi jāievēro principi un noteikumi, kuri attiecībā uz
katru jautājumu atrodami Baznīcas dokumentos, it īpaši Vatikāna II koncila dokumentos. Tajā pašā
laikā jāņem vērā pārbaudītas zināšanas, kuras gūtas, attīstoties zinātnei, un kuras var palīdzēt
risināt jautājumus, kas mūsdienās tiek apspriesti.
§2. Ikvienā atsevišķajā fakultātē jāpiemēro tāda zinātniskās pētniecības metode, kas atbilst katras
konkrētās zinātnes prasībām. Atbilstoši jāpiemēro atjauninātas didaktikas un pedagoģijas
metodes, lai veicinātu studentu personisko iesaisti un aktīvu līdzdalību studijās.
38. pants. § 1. Saskaņā ar to, kas tika sacīts Vatikāna II koncilā, un ņemot vērā katras fakultātes
būtību, jāpatur prātā:
1) lai dievišķo patiesību apguvē un izpratnē varētu sasniegt īstu progresu, jāatzīst pētījumu
veikšanas un mācīšanas brīvība[80][0];
2) tajā pašā laikā jāapzinās, ka:
a) patiesai mācīšanas brīvībai jābūt ietvertai Dieva Vārda robežās, kā to pastāvīgi māca Baznīcas
dzīvais Maģistērijs;
b) tieši tāpat patiesas pētījumu veikšanas brīvības pamatā jābūt tam, ka cieši turas pie Dieva

2.8 Page 18

▲back to top
18
Vārda, un godbijībai pret Baznīcas maģistēriju, kam uzticēts uzdevums autentiski interpretēt Dieva
Vārdu.
§2. Tāpēc tik svarīgā un delikātā jautājumā jārīkojas ar paļāvību un bez aizdomām, bet tajā pašā
laikā ar apdomību un nepārsteidzoties, īpaši jau mācīšanā; turklāt zinātnes prasības rūpīgi
jāsaskaņo ar Dieva tautas pastorālajām vajadzībām.
39. pants. Ikvienā fakultātē studiju programma attiecīgi jāveido pēc secīgu posmu vai ciklu
principa, kuri pielāgoti mācību saturam. Parasti tie ir šādi:
a) vispirms tiek sniegta vispārīga informācija, iepazīstinot ar visiem priekšmetiem kopā, kā arī ar
zinātniskās pētniecības metodēm un to izmantošanu;
b) pēc tam daļa šo priekšmetu tiek padziļināti studēti, tajā pašā laikā studenti pilnīgāk apgūst
prasmi lietot zinātniskās pētniecības metodes;
c) visbeidzot, studenti pakāpeniski iegūst briedumu zinātniskās pētniecības jomā, jo īpaši
pateicoties rakstu darbam, ar ko patiesi tiek veicināts zinātnes progress.
40. pants. § 1. Jānosaka priekšmeti, kuri ir noteikti nepieciešami, lai fakultāte sasniegtu savu
specifisko mērķi, kā arī tie priekšmeti, kuri dažādos veidos kalpo šā mērķa sasniegšanai, lai
tādējādi tie tiktu atbilstīgi klasificēti.
§2. Katrā fakultātē studiju priekšmeti jāsakārto tā, lai tie veidotu vienotu veselumu un lai tādējādi
nodrošinātu nopietnu un saskaņotu studentu formāciju un atvieglotu pasniedzēju sadarbību.
41. pants. Lekcijas ir neaizstājamas, īpaši pamatciklā, un studentiem tās jāapmeklē atbilstoši
noteikumiem, kas minēti studiju programmā.
42. pants. Praktiskie darbi un semināri, kas galvenokārt notiek specializācijas posmā, apzinīgi
veicami docētāju vadībā. Tie pastāvīgi būtu jāpapildina ar individuālām studijām un biežām
diskusijām ar docētājiem.
43. pants. Fakultātes studiju programmā jānorāda, kādi eksāmeni vai tiem līdzvērtīgi pārbaudījumi
studentiem paredzēti, vai tie notiks rakstiski vai mutiski, semestra vai gada beigās un jo īpaši cikla
noslēgumā, tā lai varētu pārbaudīt studentu spēju turpināt studijas fakultātē un iegūt
akadēmiskos/zinātniskos grādus.
44. pants. Līdzīgi statūtos vai reglamentā jānorāda, kāda nozīme piešķirama tam, ka students jau
ir studējis kaut kur citur, īpaši saistībā ar to, lai viņu atbrīvotu no atsevišķiem priekšmetiem vai
eksāmeniem vai arī lai saīsinātu studiju programmu, tomēr vienmēr respektējot Katoliskās

2.9 Page 19

▲back to top
19
izglītības kongregācijas priekšrakstus.
VII sadaļa
Akadēmiskie/zinātniskie grādi un citi akadēmiskie tituli
45. pants. § 1. Pēc katra studiju cikla var piešķirt attiecīgu akadēmisko/zinātnisko grādu, kam jābūt
noteiktam attiecībā uz katru fakultāti, ņemot vērā cikla ilgumu un priekšmetus, kas tajā studēti.
§2. Tāpēc atbilstoši šīs konstitūcijas vispārīgajiem un īpašajiem noteikumiem visi piešķirtie grādi
un nosacījumi, saskaņā ar kādiem tos piešķir, jānorāda katras fakultātes statūtos.
46. pants. Ekleziālā fakultāte piešķir šādus akadēmiskos/zinātniskos grādus: bakalaura,
maģistra/licenciāta un doktora.
47. pants. Katras fakultātes statūtos akadēmiskajiem grādiem var būt dažādi nosaukumi, ņemot
vērā augstākās izglītības praksi konkrētajā reģionā, taču skaidri jānorāda to atbilstība
iepriekšminētajiem akadēmiskajiem/zinātniskajiem grādiem un jāsaglabā vienveidība starp viena
un tā paša reģiona ekleziālajām fakultātēm.
48. pants. Neviens nevar iegūt zinātnisko/akadēmisko grādu, ja nav attiecīgi uzņemts fakultātē,
beidzis studiju programmā norādīto studiju kursu un sekmīgi nolicis eksāmenus vai izturējis vēl
citus iespējamos pārbaudījumus.
49. pants. § 1. Lai personu uzņemtu doktorantūrā, tai vispirms jāiegūst maģistra/licenciāta grāds.
§2. Turklāt, lai iegūtu doktora grādu, nepieciešama doktora disertācija, kura patiesi sekmē
zinātnes progresu, ir izstrādāta docētāja vadībā, publiski aizstāvēta un koleģiāli apstiprināta un
kura, vismaz tās galvenā daļa, ir publicēta.
50. pants. § 1. Doktora grāds ir zinātnisks grāds, kas piešķir kvalifikāciju, lai fakultātē pasniegtu,
un kas šajā nolūkā ir nepieciešams; maģistra/licenciāta grāds ir akadēmiskais grāds, kas ļauj
mācīt garīgajā seminārā vai līdzīgā mācību iestādē un kas šajā nolūkā ir nepieciešams.
§2. To, kāds akadēmiskais/zinātniskais grāds nepieciešams, lai ieņemtu dažādus ekleziālos
amatus, nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.

2.10 Page 20

▲back to top
20
51. pants. Goda doktora nosaukumu var piešķirt par tādiem īpašiem nopelniem zinātnē vai kultūrā,
kuri sekmējuši ekleziālo zinātņu attīstību.
52. pants. Papildus akadēmiskajiem/zinātniskajiem grādiem fakultātes var piešķirt arī citus
akadēmiskos titulus saskaņā ar fakultāšu daudzveidību un katras atsevišķās fakultātes studiju
programmu.
VIII sadaļa
Mācību līdzekļi
53. pants. Lai sasniegtu savus mērķus, īpaši jau zinātniskās pētniecības jomā, ikvienai
universitātei vai fakultātei nepieciešama atbilstoša bibliotēka, kura nodrošina mācībspēku un
studentu vajadzības, ir pienācīgi iekārtota un kurai ir attiecīgs katalogs.
54. pants. Izlietojot naudas summu, kura tai ik gadus tiek piešķirta, bibliotēka pastāvīgi iegādājas
grāmatas – gan agrāk izdotas, gan jaunas –, kā arī galvenos periodiskos izdevumus, lai patiesi
būtu noderīga zināšanu par studiju priekšmetiem padziļināšanai un mācīšanai, kā arī praktisko
darbu veikšanai un semināriem.
55. pants. Bibliotēkas vadība jāuztic kompetentam bibliotekāram, kuram palīdz atbilstoša padome
un kurš attiecīgā gadījumā ir līdzdalīgs universitātes vai fakultātes padomē.
56. pants. § 1. Fakultātes rīcībā jābūt arī informācijas sistēmām, tehniskajām un audiovizuālajām
iekārtām utt., kuras sekmētu mācību un pētniecisko darbu.
§2. Atkarībā no universitātes vai fakultātes specifikas un mērķa jābūt pieejamiem arī pētniecības
institūtiem un zinātniskajām laboratorijām, kā arī citiem līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sasniegtu
tās mērķus.
IX sadaļa
Finanšu administrēšana

3 Pages 21-30

▲back to top

3.1 Page 21

▲back to top
21
57. pants. Universitātes vai fakultātes rīcībā jābūt finanšu resursiem, kas nepieciešami, lai tā
atbilstoši īstenotu tai uzticētos uzdevumus.
58. pants. Statūtos jānosaka ekonoma/finanšu direktora, kā arī rektora vai prezidenta un esošo
padomju kompetence universitātes vai fakultātes finanšu jautājumos saskaņā ar labas
saimnieciskās vadības noteikumiem, lai tādējādi nodrošinātu saprātīgu pārvaldi.
59. pants. Darbavietai ir pienākums gan docētājiem, gan citiem darbiniekiem maksāt atbilstošu
atlīdzību, ņemot vērā situāciju šajā ziņā konkrētajā reģionā, kā arī nodrošināt sociālās garantijas
un sociālo apdrošināšanu.
60. pants. Līdzīgi statūtos jānosaka vispārējie noteikumi attiecībā uz veidu, kā studenti ir līdzdalīgi
universitātes vai fakultātes budžetā, maksājot studiju maksu.
X sadaļa
Fakultāšu plānošana un to sadarbība
61. pants. § 1. Rūpīgi jāveic stratēģiskā plānošana, lai tādējādi nodrošinātu universitāšu un
fakultāšu saglabāšanu un attīstību, kā arī to atbilstošu klātesamību dažādos pasaules reģionos.
§2. Šajā nolūkā Katoliskās izglītības kongregācija ar saviem ieteikumiem jāatbalsta bīskapu
konferencēm un attiecīgai ekspertu komisijai.
62. pants. § 1. Lēmumu par jaunas universitātes vai fakultātes dibināšanu vai apstiprināšanu
pieņem Katoliskās izglītības kongregācija[81][1], kad ir izpildītas visas prasības un kad tā ir
uzklausījusi attiecīgās diecēzes vai eparhijas bīskapu, bīskapu konferenci, kā arī ekspertus, īpaši
tos, kuri ir no tuvākajām fakultātēm.
§2. Lai kanoniski nodibinātu ekleziālo universitāti, nepieciešamas četras ekleziālās fakultātes, bet
ekleziālo atēneumu – trīs ekleziālās fakultātes.
§3. Ekleziālajai universitātei un ekleziālajai fakultātei sui iuris ir juridiskas personas ipso iure.
§4. Katoliskās izglītības kongregācija ar dekrētu piešķir juridiskas personas statusu tādai
ekleziālajai fakultātei, kura ir civilās universitātes sastāvā.

3.2 Page 22

▲back to top
22
63. pants. § 1. Institūta afiliāciju fakultātei, lai piešķirtu bakalaura grādu, Katoliskās izglītības
kongregācija apstiprina pēc tam, kad izpildīti šīs kongregācijas izvirzītie nosacījumi.
§2. Ļoti ieteicams, lai teoloģisko studiju centri – gan diecēzes, gan reliģisko institūtu – būtu afiliēti
ar kādu no Teoloģijas fakultātēm.
64. pants. Par kāda institūta agregāciju un iekļaušanu fakultātē, ko veic, lai būtu iespējams piešķirt
augstākus akadēmiskos/zinātniskos grādus, lēmumu pieņem Katoliskās izglītības kongregācija
pēc tam, kad izpildīti šīs kongregācijas izvirzītie nosacījumi.
65. pants. Lai nodibinātu augstāko reliģisko zinātņu institūtu, tam jābūt piesaistītam Teoloģijas
fakultātei saskaņā ar Katoliskās izglītības kongregācijas publicētajiem īpašajiem noteikumiem.
66. pants. Rūpīgi jāpilnveido sadarbība starp fakultātēm – vai nu tās pašas universitātes
fakultātēm, vai viena un tā paša reģiona vai plašāka teritoriālā apgabala fakultātēm[82][2]. Tā
ievērojami veicina docētāju zinātniski pētniecisko darbību un studentu labāku sagatavošanu, kā arī
sekmē starpdisciplināro sadarbību, kas kļūst aizvien nepieciešamāka; tāpat tā palīdz attīstīt
dažādo fakultāšu savstarpēji papildinošo darbību. Kopumā tā palīdz kristīgajai gudrībai caurstrāvot
visu kultūru.
67. pants. Ja ekleziālā universitāte vai fakultāte vairs nepilda nosacījumus, kuru izpilde bija
priekšnoteikums tās dibināšanai vai apstiprināšanai, Katoliskās izglītības kongregācija pēc tam,
kad atbilstoši apstākļiem vērsusi uz to kanclera un rektora vai prezidenta uzmanību un ir
uzklausījusi diecēzes vai eparhijas bīskapa un bīskapu konferences viedokli, pieņem lēmumu
apturēt tās akadēmiskās tiesības, atsaukt tās kā ekleziālās universitātes vai fakultātes
apstiprinājumu vai arī slēgt šo institūciju.
OTRĀ DAĻA
ĪPAŠIE NOTEIKUMI
68. pants. Līdzās kopējiem noteikumiem, kuri attiecas uz visām ekleziālajām fakultātēm un kuriem
bija veltīta šīs konstitūcijas pirmā daļa, šeit tiks izklāstīti īpašie noteikumi, kas attiecas uz

3.3 Page 23

▲back to top
23
atsevišķām fakultātēm, ņemot vērā to būtību un nozīmi Baznīcā.
I sadaļa
Teoloģijas fakultāte
69. pants. Teoloģijas fakultātes mērķis ir padziļināti studēt un saskaņā ar tai atbilstīgo zinātniski
pētniecisko metodi sistemātiski izklāstīt katolisko doktrīnu, kura ar vislielāko rūpību tiek smelta no
dievišķās Atklāsmes, kā arī šīs Atklāsmes gaismā rūpīgi meklēt risinājumu cilvēku problēmām.
70. pants. § 1. Svēto Rakstu studijām jābūt teoloģijas dvēselei, jo nemainīgais teoloģijas pamats ir
rakstītais Dieva Vārds, cieši vienots ar dzīvo Tradīciju.[83][3]
§2. Dažādie teoloģijas priekšmeti jāmāca tā, lai, apgūstot katrai disciplīnai raksturīgā priekšmeta
iekšējās kopsakarības un to saiknes ar citiem priekšmetiem, piemēram, kanoniskajām tiesībām,
filozofiju, kā arī antropoloģiju un humanitārajām zinātnēm, kļūtu pilnīgi skaidrs, ka visa teoloģijas
mācība ir vienota, un visu priekšmetu apguve tiktu virzīta uz dziļu Kristus noslēpuma izpratni, lai
tādējādi šis noslēpums Dieva tautai un visām tautām tiktu vēstīts ar lielāku iedarbīgumu.[84][4]
71. pants. § 1. Atklāsmes patiesība jāaplūko arī saistībā ar mūsu laikmeta zinātniskajiem
sasniegumiem, lai tādējādi varētu skaidri redzēt, “kā ticība un prāts sastopas vienīgajā
patiesībā”[85][5], un tās izklāstam jābūt tādam, ka tas, neko nemainot attiecībā uz patiesību,
atbilstu ikvienas kultūras dziļākajai būtībai un īpašajām iezīmēm, īpaši ņemot vērā dažādu tautu
filozofiju un gudrību, tomēr novēršot jebkāda veida sinkrētismu un viltus partikulārismu.[86][6]
§2. Jāatrod, rūpīgi jāpārbauda un jāpieņem pozitīvās vērtības, kuras rodamas dažādās kultūrās un
filozofijās, taču nevar tikt pieņemtas sistēmas un metodes, kas nav savienojamas ar kristīgo ticību.
72. pants. § 1. Ekumeniskie jautājumi ir rūpīgi jāapskata saskaņā ar kompetento Baznīcas
autoritāšu izstrādātajiem noteikumiem.[87][7]
§2. Attiecības ar nekristīgajām reliģijām jāaplūko ar pienācīgu vērību.
§3. Skrupulozi jāpēta problēmas, kas rodas no ateisma un citiem mūsdienu kultūras strāvojumiem.
73. pants. Katoliskās doktrīnas studijās un mācīšanā priekšplānā vienmēr jābūt uzticībai Baznīcas
maģistērijam. Mācībspēkiem, veicot savus pienākumus, īpaši pamatciklā, pirmām kārtām jāsniedz

3.4 Page 24

▲back to top
24
zināšanas par Baznīcas saņemto mantojumu. Ar varbūtējiem un personiskiem viedokļiem, kuru
pamatā ir jauni pētījumi, jāiepazīstina kā ar tādiem un apdomīgi.
74. pants. Teoloģijas fakultātes studiju programmā iekļauti šādi cikli:
a) pirmais jeb pamatcikls, kas ilgst piecus gadus jeb desmit semestrus vai arī trīs gadus jeb sešus
semestrus, ja iepriekšējā divus gadus ilgā filozofijas kursa beigšana ir nosacījums uzņemšanai.
Pirmie divi gadi pirmām kārtām jāveltī pamatīgai filozofijas apguvei, kas nepieciešams, lai atbilstīgi
studētu teoloģiju. Bakalaura grāds, kas iegūts ekleziālā Filozofijas fakultātē, aizstāj pirmā cikla
filozofijas studijas Teoloģijas fakultātē. Ja bakalaura grāds filozofijā iegūts neekleziālā fakultātē,
tad tas nevar būt par iemeslu, lai studentu pilnībā atbrīvotu no pirmā cikla filozofijas studijām
Teoloģijas fakultātē.
Teoloģiskie priekšmeti jāmāca tā, lai sniegtu vienotu pārskatu par visu katolisko doktrīnu un tajā
pašā laikā iepazīstinātu ar zinātniskās pētniecības metodēm, kuras izmanto teoloģijā.
Cikla noslēgumā tiek iegūts akadēmiskais bakalaura grāds vai cits atbilstošs grāds, kā noteikts
fakultātes statūtos.
b) otrais cikls, specializācija, kas ilgst divus gadus jeb četrus semestrus.
Šajā ciklā tiek mācīti īpaši izvēlēti priekšmeti atbilstoši dažādām specializācijām, notiek semināri
un praktiskie darbi, lai studenti gūtu pieredzi zinātniski pētnieciskā darba veikšanā. Cikla
noslēgumā tiek iegūts specializēta maģistra/licenciāta grāds.
c) trešais cikls, kurā atbilstošā laikposmā tiek pilnveidota zinātniskā sagatavotība, it īpaši
izstrādājot doktora disertāciju. Cikla noslēgumā tiek iegūts doktora grāds.
75. pants. § 1. Uzņemšanai Teoloģijas fakultātē nepieciešama pabeigta izglītība, kas atbilst
prasībām, kuras norādītas šīs konstitūcijas 32. pantā.
§2. Ja fakultātē pirmais cikls ilgst trīs gadus, studentam jāiesniedz dokuments, kas apliecina, ka
viņš beidzis divus gadus ilgu filozofijas kursu ekleziālajā Filozofijas fakultātē vai Katoliskās
izglītības kongregācijas atzītā institūtā.
76. pants. § 1. Teoloģijas fakultātei ir īpašs uzdevums rūpēties par to cilvēku zinātniski teoloģisko
sagatavotību, kuri gatavojas priesterībai, un to, kuri gatavojas veikt īpašus uzdevumus Baznīcā,
tāpēc nepieciešams, lai šajā fakultātē mācībspēku vidū būtu pietiekams skaits priesteru.
§2. Šajā sakarībā fakultātē jābūt iespējai studēt attiecīgos priekšmetus, kas paredzēti

3.5 Page 25

▲back to top
25
semināristiem. Fakultāte var pat organizēt “pastorālo gadu”, lai papildinātu pastorālo formāciju. Šis
“pastorālais gads” pēc piecus gadus ilgā pamatcikla tiek pieprasīts kandidātiem uz priesterību, un
tā noslēgumā var izsniegt īpašu diplomu.
II sadaļa
Kanonisko tiesību fakultāte
77. pants. Kanonisko tiesību fakultātes mērķis – vai tās būtu latīņu vai Austrumu kanoniskās
tiesības – ir attīstīt un pilnveidot kanoniskos priekšmetus Evaņģēlija likuma gaismā un tajos dziļi
izglītot studentus, lai viņi prastu veikt pētījumus, mācīt un Baznīcā spētu uzņemties īpašus
pienākumus.
78. pants. Kanonisko tiesību fakultātes studiju programmā iekļauti šādi cikli:
a) pirmais cikls, kas ilgst četrus semestrus jeb divus gadus, paredzēts tiem, kuri nav pirms tam
studējuši filozofiju un teoloģiju, tostarp bez jebkāda izņēmuma tiem, kuriem jau ir akadēmiskais
grāds civiltiesībās. Šajā ciklā paredzēts studēt kanonisko tiesību pamatus un tos filozofijas un
teoloģijas priekšmetus, kuru apguve nepieciešama kanonisko tiesību augstākā līmeņa studijām;
b) otrais cikls, kas ilgst sešus semestrus jeb trīs gadus, veltīts tam, lai padziļināti studētu
kanonisko tiesību sistēmu visās tās izpausmēs – normatīvajā, jurisprudences, doktrinālajā,
praktiskajā – un jo īpaši latīņu Baznīcas vai Austrumu Baznīcu kodeksu, pilnīgi izpētot tās avotus,
gan tos, kuru pamatā ir maģistērijs, gan disciplināros, un pievienojot radniecīgu priekšmetu
studijas;
c) trešais cikls ilgst pietiekamu laika posmu, kurā studenti pilnveido zinātnisko sagatavotību, it
īpaši izstrādājot doktora disertāciju.
79. pants. § 1. Attiecībā uz studijām, kas paredzētas pirmajā ciklā, fakultāte var izmantot studiju
kursus, kuri tiek pasniegti citās fakultātēs un kurus tā atzīst par atbilstošiem savām prasībām.
§2. Otrā cikla noslēgumā tiek iegūts maģistra/licenciāta grāds, bet trešā – doktora grāds.
§3. Fakultātes studiju plānā jānosaka īpašas prasības attiecībā uz katra akadēmiskā/zinātniskā
grāda ieguvi, ņemot vērā Katoliskās izglītības kongregācijas norādījumus.

3.6 Page 26

▲back to top
26
80. pants. Uzņemšanai Kanonisko tiesību fakultātē nepieciešama izglītība saskaņā ar prasībām,
kuras norādītas šīs konstitūcijas 32. pantā.
III sadaļa
Filozofijas fakultāte
81. pants. § 1. Ekleziālās Filozofijas fakultātes mērķis ir ar zinātniskām metodēm pētīt filozofijas
problēmas un, pamatojoties uz filozofijas mantojuma nezūdošajām vērtībām[88][8], meklēt to
risinājumus prāta dabiskajā gaismā, kā arī parādīt to dziļāko kopsakarību ar kristīgo skatījumu uz
pasauli, cilvēku un Dievu, pareizā gaismā izceļot saikni starp filozofiju un teoloģiju.
§2. Turklāt tā apņemas studentus izglītot tā, lai viņi spētu mācīt un veikt citas intelektuālās
darbības, kā arī veicināt kristīgo kultūru un veidot auglīgu dialogu ar sava laikmeta cilvēkiem.
82. pants. Filozofijas fakultātes studiju programma ietver šādus ciklus:
a) pirmo jeb pamatciklu, kas ilgst trīs gadus jeb sešus semestrus. Tā laikā tiek sniegts vienots
izklāsts par dažādām filozofijas jomām, kuras skar pasauli, cilvēku un Dievu, tāpat arī ietverot
filozofijas vēsturi un iepazīstinot ar zinātniskās pētniecības metodēm;
b) otro ciklu, kurā sākas specializācija un kurš ilgst divus gadus jeb četrus semestrus. Tas veltīts
padziļinātām pārdomām kādā no filozofijas jomām, šajā nolūkā studējot īpašus priekšmetus un
organizējot seminārus;
c) trešo ciklu, kurš ilgst vismaz trīs gadus un kura laikā tiek pilnveidota zinātniskā sagatavotība, jo
īpaši izstrādājot doktora disertāciju.
83. pants. Pirmā cikla noslēgumā tiek iegūts bakalaura grāds, otrā cikla – specializēts
maģistra/licenciāta grāds, bet trešā cikla noslēgumā – doktora grāds.
84. pants. Uzņemšanai Filozofijas fakultātē nepieciešama izglītība, kura atbilst prasībām, kas
norādītas šīs konstitūcijas 32. pantā.
Ja students, kas sekmīgi apguvis filozofijas kursus Teoloģijas fakultātes pirmajā ciklā, vēlas
turpināt filozofijas studijas, lai iegūtu bakalaura grādu ekleziālajā Filozofijas fakultātē, ir jāieskaita
kursi, kurus šis students jau ir apguvis iepriekšminēto studiju laikā.

3.7 Page 27

▲back to top
27
IV sadaļa
Citas fakultātes
85. pants. Papildus Teoloģijas, Kanonisko tiesību un Filozofijas fakultātei kanoniski ir nodibinātas
vai arī var tikt nodibinātas citas fakultātes atbilstoši Baznīcas vajadzībām, lai īstenot īpašus
mērķus, piemēram:
a) lai padziļināti pētītu atsevišķus īpaši nozīmīgus jautājumus teoloģijas, jurisprudences, filozofijas
un vēstures jomā;
b) lai attīstītu citas zinātnes, pirmām kārtām jau humanitārās zinātnes, kuras ir ciešāk saistītas ar
teoloģijas priekšmetiem vai evaņģelizācijas darbu;
c) lai padziļināti pētītu literatūru, kas specifiski palīdz labāk saprast kristīgo Atklāsmi un sekmīgāk
veikt evaņģelizāciju;
d) visbeidzot, lai pamatīgāk sagatavotu gan klēriķus, gan lajus, tā ka viņi spētu pienācīgi veikt
kādus īpašus apustulāta pienākumus.
86. pants. Katoliskās izglītības kongregācijas uzdevums ir atbilstoši apstākļiem izdot īpašus
noteikumus attiecībā uz šīm fakultātēm vai institūtiem, kā tas tika norādīts iepriekšējās sadaļās
attiecībā uz Teoloģijas, Kanonisko tiesību un Filozofijas fakultāti.
87. pants. Arī fakultātēm un institūtiem, attiecībā uz kuriem īpašie noteikumi vēl nav izdoti,
jāizstrādā savi statūti, kuriem jāatbilst vispārīgajiem noteikumiem, kas izklāstīti šīs konstitūcijas
pirmajā daļā, un kuros ņemts vērā attiecīgās fakultātes vai institūta īpašais veids un mērķis.
Noslēguma noteikumi
88. pants. Šī konstitūcija stāsies spēkā 2018./2019. akadēmiskā gada pirmajā dienā vai
2019. akadēmiskajā gadā saskaņā ar katra konkrētā reģiona akadēmisko kalendāru.
89. pants. § 1. Ikvienai universitātei un fakultātei līdz 2019. gada 8. decembrim Katoliskās

3.8 Page 28

▲back to top
28
izglītības kongregācijai jāiesniedz savi statūti un studiju programma, kuri pārskatīti saskaņā ar šo
konstitūciju.
§2. Jebkuriem statūtu vai studiju programmu grozījumiem nepieciešams Katoliskās izglītības
kongregācijas apstiprinājums.
90. pants. Ikvienā fakultātē studijas jāorganizē tā, lai studenti varētu iegūt
akadēmiskos/zinātniskos grādus saskaņā ar šīs konstitūcijas noteikumiem, saglabājot studentu
agrāk iegūtās tiesības.
91. pants. Jauno fakultāšu statūti un studiju programmas būs jāapstiprina ad experimentum, tā ka
trīs gadus ilgā periodā pēc šā apstiprinājuma saņemšanas tos varētu pilnveidot, lai saņemtu to
galīgo apstiprinājumu.
92. pants. Tās fakultātes, kuras ir juridiski saistītas ar civilajām iestādēm, statūtu pārskatīšanai, ja
tas nepieciešams, ar Katoliskās izglītības kongregācijas atļauju varēs saņemt pārskatīšanas
perioda pagarinājumu.
93. pants. § 1. Katoliskās izglītības kongregācijas uzdevums būs laika gaitā un tad, kad apstākļi to
prasa, ieteikt izmaiņas, kuras izdarāmas šajā konstitūcijā, lai tā pastāvīgi tiktu pielāgota ekleziālo
fakultāšu jaunajām prasībām.
§2. Tikai Katoliskās izglītības kongregācija var atbrīvot no kāda šīs konstitūcijas panta vai tās
Piemērošanas noteikumu ievērošanas, tas pats attiecas arī uz atsevišķo universitāšu vai fakultāšu
apstiprinātajiem statūtiem un studiju programmām.
94. pants. Visi likumi un paražas, kuri ir spēkā, bet ir pretrunā šai konstitūcijai, tiek atcelti, vai tie
būtu vispārēji vai vietējie, pat ja tie ir īpašas pieminēšanas vērti. Līdzīgi pilnībā tiek atceltas visas
privilēģijas, kuras Svētais krēsls līdz šim kādām personām piešķīris, vai tās būtu fiziskas vai
morālas, ja minētās privilēģijas ir pretrunā šīs konstitūcijas norādījumiem.
Lai viss, ko esmu noteicis šajā apustuliskajā konstitūcijā, tiek ievērots visās tā sadaļās neatkarīgi
no jebkādām pretējām nostādnēm, kaut arī tās būtu īpašas pieminēšanas vērtas, un lai tas tiek
publicēts oficiālajā laikrakstā Acta Apostolicae Sedis.
Romā, pie svētā Pētera, 2017. gada 8. decembrī,
Vissvētās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos,

3.9 Page 29

▲back to top
29
mana pontifikāta piektajā gadā.
FRANCISCUS
I PIELIKUMS
Apustuliskās konstitūcijas
Sapientia christiana (1979) preambula
I
Kristīgā gudrība, kuru Baznīca māca ar Dieva piešķirtu mandātu, pastāvīgi iedvesmo Kristum
ticīgos pūlēties visus pasākumus un aktivitātes apvienot kopējā vitālā sintēzē ar reliģiskajām
vērtībām, lai viss savstarpējās kopsakarībās, pakārtots šīm vērtībām, kalpotu Dieva godam un
vispusīgai cilvēka attīstībai, kas ietver gan fizisko, gan garīgo labklājību.[89][9]
Baznīcai uzticētā evaņģelizācijas sūtība prasa ne tikai to, lai Evaņģēlijs tiktu sludināts arvien
plašākā ģeogrāfiskā apgabalā un arvien vairāk cilvēkiem, bet arī lai Evaņģēlija spēks caurstrāvotu
domāšanas veidu, vērtēšanas kritērijus un uzvedības normas. Citiem vārdiem sakot,
nepieciešams, lai visa cilvēces kultūra tiktu Evaņģēlija caurstrāvota.[90][0]
Kultūrvidei, kurā norisinās cilvēka dzīve, ir liela ietekme uz viņa domāšanas veidu un attiecīgi arī
uz rīcību. Tāpēc ticības un kultūras nošķiršana ir nopietns šķērslis evaņģelizācijas ceļā, turpretī
kultūra, kuru caurstrāvo kristīgs gars, ir iedarbīgs līdzeklis, kas sekmē Labās Vēsts izplatīšanu.
Turklāt Evaņģēlijs ir paredzēts visām tautām visos laikos un vietās un nav saistīts tikai ar kādu
vienu īpašu kultūru, bet gan spēj cauraust visas kultūras, izlejot pār tām dievišķās Atklāsmes
gaismu un Kristū attīrot un atjaunojot cilvēku paradumus.
Šī iemesla dēļ Kristus Baznīca tiecas nest Labo Vēsti visiem sabiedrības slāņiem, lai tādējādi
cilvēkus vestu pie atgriešanās gan apziņas personiskajā, gan kolektīvajā līmenī un ar Evaņģēlija
gaismu cauraustu viņu darbus un pasākumus, visu viņu dzīvi un arī sociālo vidi, kurā tie atrodas.

3.10 Page 30

▲back to top
30
Tādējādi Baznīca savu evaņģelizācijas sūtību veic, arī virzot uz priekšu cilvēces civilizāciju.[91][1]
II
Šajā Baznīcas darbībā attiecībā uz kultūru īpaša nozīme ir bijusi un joprojām ir katoļu
universitātēm, kuru mērķis saskaņā ar to būtību ir “nodrošināt publisku, pastāvīgu un vispārēju
kristīgās domas klātbūtni, visos centienos veicinot augstāku kultūru”[92][2].
Kā to atgādinājis mans godpilnais priekštecis pāvests Pijs XI apustuliskās konstitūcijas Deus
scientiarum Dominus preambulā[93][3], Baznīcā jau tās pirmsākumos radās didascaleia, kuru
mērķis bija sniegt kristīgo gudrību, lai tā veidotu cilvēku dzīvi un paradumus. Šajos kristīgās
gudrības centros savas zināšanas ieguva izcilākie Baznīcas tēvi un doktori, skolotāji un rakstnieki.
Gadsimtu gaitā, galvenokārt pateicoties dedzīgai bīskapu un mūku rīcībai, pie katedrālēm un
klosteriem tika dibinātas skolas, kurās tika mācīta gan Baznīcas doktrīna, gan laicīgā kultūra,
uztverot tās kā vienotu veselumu. No šīm skolām radās universitātes, slavenās viduslaiku
iestādes, kurām no paša sākuma Baznīca bija gan visaugstsirdīgākā māte, gan aizbildne.
Kad pēc tam civilās iestādes, lai veicinātu kopīgo labumu, sāka dibināt un attīstīt savas
universitātes, Baznīca atbilstoši savai būtībai nepārtrauca dibināt un atbalstīt šos gudrības centrus
un mācību iestādes. Par to liecina ievērojamais skaits katoļu universitāšu, kuras arī beidzamajā
laikā nodibinātas gandrīz visās pasaules malās. Baznīca, apzinādamās tai uzticēto pestīšanas
sūtību, kura īstenojama visā pasaulē, dara visu, lai izveidotu īpaši ciešu saikni ar šiem augstākās
izglītības centriem; tā vēlas, lai tie it visur uzplauktu un sekmīgi darbotos, darot Kristus patieso
vēsti arvien vairāk klātesošu cilvēces kultūras jomā.
Lai katoļu universitātes varētu labāk sasniegt šo mērķi, mans priekštecis pāvests Pijs XII centās
veicināt to sadarbību un 1949. gada 27. jūlijā ar apustulisko rakstu oficiāli nodibināja Starptautisko
Katoļu universitāšu federāciju, lai “tā aptvertu visas augstākās izglītības iestādes, kuras Svētais
krēsls ir kanoniski nodibinājis vai nākotnē pasaulē nodibinās vai kuras tiks nepārprotami atzītas
par tādām, kas ievēro katoliskās audzināšanas principus un tiem pilnībā atbilst”[94][4].
Vatikāna II koncils šī iemesla dēļ nekavējās apstiprināt to, ka “Baznīcas rūpju lokā ir augstākās
izglītības mācību iestādes”, un neatlaidīgi mudināja “attīstīt .. katoļu augstskolas .., kuras
mērķtiecīgi izvietotas dažādos pasaules reģionos”, norādot, ka “šo augstskolu studenti ir
jāsagatavo tā, lai tie kļūtu par patiesi zinošiem cilvēkiem, kuri ir gatavi sabiedrībā uzņemties
[svarīgus] pienākumus un pasaulē liecināt par ticību”[95][5]. Baznīca labi zina, ka “sabiedrības un
pašas Baznīcas [nākotne] ir cieši saistīta ar augstskolās studējošo jauniešu intelektuālo
izaugsmi”[96][6].

4 Pages 31-40

▲back to top

4.1 Page 31

▲back to top
31
III
Taču nav nekāds pārsteigums, ka no visām katoļu universitātēm Baznīca vienmēr īpaši rūpējusies
par ekleziālajām fakultātēm un universitātēm, proti, par tām, kuru uzmanības centrā ir kristīgā
Atklāsme un jautājumi, kas ar to saistīti, un kuras tādējādi ir ciešāk vienotas ar Baznīcai uzticēto
evaņģelizācijas sūtību.
Pirmkārt, šīm fakultātēm Baznīca uzticējusi uzdevumu īpaši rūpīgi sagatavot audzēkņus priestera
kalpojumam, teoloģijas zinātņu mācīšanai un grūtāko apustulāta uzdevumu pildīšanai. Šo
fakultāšu uzdevums ir arī “veikt padziļinātus pētījumus dažādās teoloģijas zinātņu jomās, jo tie
palīdzētu dziļāk izprast svēto Atklāsmi, darītu arvien pieejamāku no iepriekšējām paaudzēm
saņemto kristīgās gudrības mantojumu un veicinātu dialogu ar brāļiem, kuri nav vienoti ar katolisko
Baznīcu, kā arī tiem, kas nav kristieši, un šajos pētījumos tiktu rastas atbildes uz jautājumiem, kas
rodas saistībā ar zinātnes progresu”[97][7].
Jaunās zinātnes un jaunie atklājumi izvirza jaunas problēmas, kuras uzdod jautājumus teoloģijai
un gaida atbildi. Tāpēc nepieciešams, lai sakrālo zinātņu speciālisti, kuru galvenais pienākums ir
padziļināt zināšanas par Atklāsmes patiesību ar teoloģisko pētījumu palīdzību, sadarbotos ar citu
zinātņu speciālistiem neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav ticīgi, izvērtētu un skaidrotu viņu izteiktos
apgalvojumus un spriestu par tiem Atklāsmes patiesības gaismā.[98][8]
Šī pastāvīgā saikne ar realitāti teologus mudina meklēt arī atbilstošāko veidu, kā doktrīnu darīt
zināmu saviem laikabiedriem dažādās kultūrās, jo “ticības mantojums jeb patiesības, kuras
ietvertas mūsu godājamajā doktrīnā, ir viens, bet pilnīgi kas cits ir tas, kā šīs patiesības tiek
izklāstītas, saglabājot to jēgu un nozīmi”[99][9].
Tas viss būs ļoti noderīgi, lai Dieva tautas reliģiskais kults un morālais taisnums ietu kopsolī ar
zinātnes un tehnoloģiju progresu un lai pastorālajā darbā ticīgie pakāpeniski tiktu vadīti uz arvien
skaidrāku un nobriedušāku ticības dzīvi.
Taču saikne ar evaņģelizācijas sūtību pastāv arī citās fakultātēs, kurās māca priekšmetus, kas,
kaut arī nav tieši saistīti ar kristīgo Atklāsmi, var ievērojami palīdzēt evaņģelizācijas darbā. Tieši no
šī aspekta Baznīca tās vērtē, dibinot kā ekleziālās fakultātes, un tāpēc tām ir pavisam īpaša saikne
ar Baznīcas hierarhiju.
Tādējādi Apustuliskais krēsls, pildot savu sūtību, skaidri apzinās savas tiesības un pienākumu
dibināt un atbalstīt ekleziālās fakultātes, kuras no tā ir atkarīgas – vai nu kā autonomas vienības,
vai būdamas iekļautas universitātēs – un kuras ir paredzētas klēra un laju izglītošanai.
Apustuliskais krēsls dedzīgi vēlas, lai visa Dieva tauta savu ganītāju vadībā sniegtu savu
ieguldījumu, nodrošinot to, ka šie gudrības centri patiesi veicina ticības un kristīgās dzīves
izaugsmi.

4.2 Page 32

▲back to top
32
IV
Ekleziālajām fakultātēm – kuras ir pakārtotas Baznīcas kopīgajam labumam un tāpēc ir vērtīgas
visai Baznīcas kopienai – jāapzinās sava nozīme Baznīcā un līdzdalība Baznīcas kalpojumā. Tām
fakultātēm, kuras ir ciešāk saistītas ar kristīgo Atklāsmi, vienmēr jāpatur prātā uzdevums, ko
Kristus, skolotāju Skolotājs, deva savai Baznīcai attiecībā uz tās kalpojumu, sacīdams: “Tāpēc
ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās
mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mt 28, 19–20) No šiem apsvērumiem izriet tas,
ka šīm fakultātēm jābūt absolūti uzticīgām visai Kristus mācībai, kuras sargs un autentisks
skaidrotājs cauri gadsimtiem vienmēr bijis Baznīcas maģistērijs.
Bīskapu konferencēm, kuras pastāv atsevišķās tautās un reģionos, jārūpējas par šīm fakultātēm,
pastāvīgi sekmējot to izaug-smi un uzticību Baznīcas doktrīnai, lai šīs fakultātes visai ticīgo
kopienai liecinātu par to, ka ir pilnībā veltījušās minētās Kristus pavēles izpildei. Šāda liecība
vienmēr jāsniedz gan fakultātēm, gan arī katram to loceklim. Ekleziālās universitātes un fakultātes
ir izveidotas tādēļ, lai celtu Baznīcu un pilnveidotu Kristum ticīgos, un tam pastāvīgi jābūt par to
veiktā darba kritēriju.
Liela atbildība ir docētājiem, jo tie veic īpašu Dieva Vārda kalpojumu un studentiem ir ticības
skolotāji. Tāpēc viņiem saviem studentiem un visiem ticīgajiem jāliecina par Evaņģēlija dzīvo
patiesību un jāsniedz uzticības Baznīcai piemērs. Šajā sakarībā jāatceras nopietnie vārdi, kurus
teicis pāvests Pāvils VI: “Teologa pienākums jāveic ar mērķi veidot Baznīcas kopienu, lai Dieva
tauta augtu ticības pieredzē.”[100][00]
V
Lai ekleziālās fakultātes sasniegtu savus mērķus, tās jāorganizē tā, lai atbilstu mūsdienu jaunajām
prasībām. Šī iemesla dēļ Vatikāna II koncils noteica, ka jāpārskata to statūti.[101][01]
Jau apustuliskā konstitūcija Deus scientiarum Dominus, kuru 1931. gada 24. maijā izsludināja
mans priekštecis pāvests Pijs XI, savā laikā daudz paveica, lai atjaunotu augstākās ekleziālās
studijas. Taču, mainoties apstākļiem, šo konstitūciju nepieciešams atbilstoši pielāgot un ieviest
jauninājumus.
Pēdējo piecdesmit gadu laikā lielas izmaiņas notikušas ne tikai pilsoniskajā sabiedrībā, bet arī
Baznīcā. Bijuši svarīgi notikumi, it īpaši Vatikāna II koncils, – notikumi, kas ietekmējuši ne tikai dzīvi
Baznīcā, bet arī tās attiecības ar citu konfesiju kristiešiem, ar citu reliģiju pārstāvjiem un
neticīgajiem, kā arī ar visiem, kas cenšas veidot cilvēcīgāku civilizāciju.
Turklāt pieaugošu interesi par teoloģiskajām zinātnēm izrāda ne tikai klērs, bet arī laji, kuri arvien
lielākā skaitā mācās teoloģiskajā skolās. Attiecīgi šo skolu skaits pēdējā laikā ir ievērojami audzis.

4.3 Page 33

▲back to top
33
Visbeidzot, arvien vairāk izpaužas jauna mentalitāte, kura skar gan civilo, gan ekleziālo
universitāšu un fakultāšu struktūru. Tā saistīta ar pamatotu vēlmi, lai universitāšu dzīve būtu
atvērta lielākai līdzdalībai. Un šo līdzdalību vēlas visi, kas jel kādā veidā ir iesaistīti universitātes
dzīvē.
Nedrīkst neņemt vērā arī to, cik ļoti pilnveidojušās pedagoģijas un didaktikas metodes, – saistībā
ar tām studijas jāorganizē, ievērojot jaunus kritērijus. Tāpat jāņem vērā arī saikne, kura vieno
dažādas zinātnes un priekšmetus un kura kļūst arvien ciešāka, un vēlme pēc lielākas sadarbības
visā augstskolas vidē.
Lai atbildētu uz šīm jaunajām prasībām, Katoliskās izglītības kongregācija atbilstoši uzdevumam,
kas saņemts no koncila, jau 1967. gadā pievērsās jautājumam par atjaunotni atbilstoši koncila
sniegtajiem norādījumiem. 1968. gada 20. maijā tā izsludināja dokumentu “Daži noteikumi, lai
pārskatītu apustulisko konstitūciju Deus scientiarum Dominus par ekleziālajām akadēmiskajām
studijām”, kam pēdējos gados bijusi labvēlīga ietekme.
VI
Taču tagad šis darbs ir jāpapildina un jānoslēdz ar jaunu likumu, kas, atceļot apustulisko
konstitūciju Deus scientiarum Dominus un tai pievienotos Piemērošanas noteikumus, kā arī
normatīvus, kurus Katoliskās izglītības kongregācija publicēja 1968. gada 20. maijā, ietver dažus
joprojām derīgus šo dokumentu elementus un nosaka jaunus noteikumus, saskaņā ar kuriem var
turpināt un pilnveidot atjaunotni, kas jau ir veiksmīgi sākusies.
Nevienam, protams, nepaliek apslēptas grūtības, kas šķiet kā šķērslis jaunas apustuliskās
konstitūcijas izsludināšanai. Vispirms jau steidzīgais laika plūdums, kurā izmaiņas notiek tik strauji,
ka šķiet neiespējami izstrādāt kaut ko stabilu un pastāvīgu. Tad vēl dažādo vietu atšķirības, kas it
kā pieprasa tādu plurālismu, ka šķiet gandrīz neiespējami izdot kopīgus noteikumus, kuri būtu
derīgi visos pasaules reģionos.
Taču, tā kā visā pasaulē pastāv ekleziālās fakultātes, kuras dibinājis un apstiprinājis Svētais krēsls
un kuras tā vārdā piešķir akadēmiskos/zinātniskos grādus, ir nepieciešams saglabāt zināmu
substanciālu vienotību, kā arī skaidri jāizvirza vispārējie noteikumi tādu akadēmisko/zinātnisko
grādu iegūšanai, kuriem visur būtu vienāda vērtība.
Ir jāparūpējas par to, lai ar likumu tiktu noteikts, kas ir nepieciešams un kas, raugoties uz priekšu,
būs pietiekami stabils, bet tajā pašā laikā jādod pietiekama brīvība atsevišķo fakultāšu statūtos
norādīt papildu precizējumus, ņemot vērā atšķirīgos vietējos ap-stākļus un augstskolu paradumus
katrā reģionā. Tādējādi netiek ne aizliegta, ne ierobežota likumīgā akadēmisko studiju izaugsme,
bet gan tā tiek virzīta pa taisnu ceļu, lai gūtu labākus rezultātus. Turklāt likumīgajā fakultāšu
daudzveidībā skaidri atklāsies katoliskās Baznīcas vienotība šajos augstākās izglītības centros.

4.4 Page 34

▲back to top
34
Tāpēc Katoliskās izglītības kongregācija pēc mana priekšteča pāvesta Pāvila VI norādījumiem
vispirms konsultējās ar pašām ekleziālajām universitātēm un fakultātēm, kā arī ar Romas kūrijas
dikastērijām un citām ieinteresētajām struktūrām. Tad tika izveidota ekspertu komisija, kura
minētās kongregācijas vadībā rūpīgi pārskatīja tiesisko regulējumu, kas attiecas uz ekleziālajām
akadēmiskajām studijām.
Kad tas viss bija sekmīgi pabeigts, pāvests Pāvils VI, kā to bija dedzīgi vēlējies, grasījās šo
konstitūciju izsludināt, taču tika aizsaukts mūžībā; līdzīgi pēkšņā nāve to liedza sniegt atklātībai arī
pāvestam Jānim Pāvilam I. Tāpēc, no jauna rūpīgi apsvēris šo jautājumu, es ar savu apustulisko
autoritāti izsludinu un nosaku šos likumus un noteikumus.
PIEMĒROŠANAS NOTEIKUMI, KO IZDEVUSI KATOLISKĀS IZGLĪTĪBAS KONGREGĀCIJA
PAREIZAI APUSTULISKĀS KONSTITŪCIJAS VERITATIS GAUDIUM ĪSTENOŠANAI
Katoliskās izglītības kongregācija saskaņā ar apustuliskās konstitūcijas Veritatis gaudium 10.
pantu attiecībā uz ekleziālajām universitātēm un fakultātēm izsludina šos Piemērošanas
noteikumus, nosakot, ka tie uzticīgi jāievēro.
PIRMĀ DAĻA
VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI
I sadaļa
Ekleziālo universitāšu un fakultāšu būtība un uzdevumi
(apustuliskā konstitūcija, 1.–10. pants)
1. pants. § 1. Ekleziālo universitāšu un fakultāšu noteikumi tiek piemēroti congrua congruis
referendo arī citām Svētā krēsla kanoniski dibinātām vai apstiprinātām augstākās izglītības

4.5 Page 35

▲back to top
35
iestādēm, ņemot vērā to attiecīgās īpatnības un dodot tām tiesības piešķirt
akadēmiskos/zinātniskos grādus ar Svētā krēsla autoritāti.
§2. Ekleziālās augstskolas un fakultātes, kā arī citas augstākās izglītības iestādes parasti tiek
izvērtētas. To veic Svētā krēsla Ekleziālo universitāšu un fakultāšu izvērtēšanas un kvalitātes
veicināšanas aģentūra (AVEPRO).
2. pants. Lai sekmētu zinātnisko pētījumu veikšanu, nopietni tiek ieteikts veidot specializētus
pētniecības centrus, zinātniskus periodiskos izdevumus un krājumus, kā arī organizēt kongresus
un īstenot jebkurus citus atbilstošus zinātniskās sadarbības veidus.
3. pants. Uzdevumi, kuru veikšanai tiek gatavoti studenti, var būt ar zinātnisku ievirzi, tādi kā
pētniecība un mācīšana, vai arī saistīti ar pastorālo darbu. Šī atšķirība jāņem vērā studiju pro-
grammā un akadēmisko/zinātnisko grādu noteikšanā, taču vienmēr saglabājot studiju zinātnisko
ievirzi.
4. pants. Aktīvā līdzdalība evaņģelizācijas kalpojumā attiecas uz to, ko Baznīca veic pastorālā
darba, ekumenisma un misiju jomā, un pirmām kārtām ir orientēta uz ticības padziļināšanu,
aizstāvēšanu un izplatīšanu, bet tālāk tai jāaizsniedz viss kultūras un sabiedrības konteksts.
5. pants. Bīskapu konferences, kuras arī šajā ziņā ir vienotas ar Apustulisko krēslu, par
universitātēm un fakultātēm dzīvu interesi izrāda šādi:
1. kopā ar kancleru sekmē to izaugsmi un, respektējot zinātnes autonomiju atbilstoši Vatikāna II
koncila norādījumiem, īpaši gādā par to zinātniskās pētniecības un ekleziālo aspektu;
2. attiecībā uz kopīgajām problēmām, kuras rodas konkrētajā reģionā, bīskapu konferences palīdz,
iedvesmo un koordinē universitāšu un fakultāšu darbību;
3. ņemot vērā to, kas nepieciešams Baznīcai, un vajadzības, kuras saistītas ar attiecīgā reģiona
kultūras attīstību, bīskapu konferences rūpējas, lai šajā reģionā būtu atbilstošs skaits šādu
akadēmisko iestāžu, vienmēr saglabājot augstu zinātniskās pētniecības līmeni;
4. lai to visu paveiktu, bīskapu konferences to ietvaros izveido komisiju, kurai palīdz eksperti.
6. pants. Institūciju, kurai Katoliskās izglītības kongregācija ir devusi tiesības piešķirt tikai otrā
un/vai trešā studiju cikla akadēmisko/zinātnisko grādu, sauc “Institūts ad instar Facultatis”.
7. pants. § 1. Sagatavojot statūtus un studiju programmu, jāievēro šo Piemērošanas noteikumu I
pielikuma noteikumi.

4.6 Page 36

▲back to top
36
§2. Atbilstoši statūtos noteiktajām modalitātēm universitātes un fakultātes var pēc saviem
ieskatiem izstrādāt reglamentu, kurā, ņemot vērā statūtus, precizēts tas, kas attiecas uz to
struktūru, pārvaldību un rīcības veidu.
8. pants. § 1. Akadēmiskā/zinātniskā grāda kanoniskā vērtība nozīmē to, ka šis grāds nodrošina
spēju veikt ekleziālas funkcijas, kuru pildīšanai nepieciešams akadēmiskais/zinātniskais grāds.
Tas it īpaši attiecas uz teoloģijas mācīšanu fakultātēs, garīgajos semināros un līdzvērtīgās mācību
iestādēs.
§2. Nosacījumi, kuriem jābūt izpildītiem, lai tiktu atzīti atsevišķi akadēmiskie/zinātniskie grādi, kas
minēti apustuliskās konstitūcijas 9. pantā, attiecas ne tikai uz kompetentas vietējās vai reģionālās
Baznīcas autoritātes piekrišanu, bet pirmkārt uz docētāju korpusu, studiju programmu un uz
zinātniskā darba veikšanai nepieciešamo līdzekļu pieejamību.
§3. Akadēmiskie/zinātniskie grādi, kas atzīti tikai tādēļ, lai sasniegtu dažus noteiktus kanoniskus
efektus, nekad nevar būt pilnīgi līdzvērtīgi kanoniskajiem akadēmiskajiem/zinātniskajiem grādiem.
II sadaļa
Akadēmiskā kopiena un tās vadība
(apustuliskā konstitūcija, 11.–21. pants)
9. pants. Kanclera pienākumi ir šādi:
1. pastāvīgi veicināt universitātes vai fakultātes izaugsmi, sekmēt tās attīstību zinātniski
pētnieciskajā jomā un ekleziālo identitāti, kā arī rūpēties, lai katoliskā doktrīna tiktu pilnībā
saglabāta un uzticīgi ievēroti statūti un Svētā krēsla norādījumi;
2. palīdzēt veidoties vienotībai starp visiem akadēmiskās kopienas locekļiem;
3. ieteikt Katoliskās izglītības kongregācijai tās personas, kurām saskaņā ar apustuliskās
konstitūcijas 18. pantā noteikto jātiek nominētām vai apstiprinātām rektora, prezidenta vai dekāna
amatā, kā arī tos pasniedzējus, attiecībā uz kuriem nepieciešams nihil obstat;
4. pieņemt rektora vai prezidenta, vai dekāna ticības apliecinājumu[102][02];

4.7 Page 37

▲back to top
37
5. piešķirt vai anulēt atļauju pasniedzējiem mācīt vai veikt kanonisko sūtību saskaņā ar
konstitūcijas noteikumiem;
6. lūgt Katoliskās izglītības kongregācijai nihil obstat goda doktora nosaukuma piešķiršanai;
7. informēt Katoliskās izglītības kongregāciju par svarīgākajiem jautājumiem un ik pēc pieciem
gadiem sūtīt tai sīki izstrādātu ziņojumu par universitātes vai fakultātes akadēmisko, morālo un
ekonomisko stāvokli un stratēģisko plānu, pievienojot arī savu pašvērtējumu, saskaņā ar šīs pašas
kongregācijas noteikto shēmu.
10. pants. Ja universitāte vai fakultāte ir atkarīga no koleģiālas autoritātes (piemēram, no bīskapu
konferences), veikt kanclera pienākumus tiek iecelts kāds no tās locekļiem.
11. pants. Ja vietējais ordinārijs, kas nav kanclers, būdams atbildīgs par savas diecēzes pastorālo
dzīvi, uzzina, ka universitātē vai fakultātē notiek kas tāds, kas ir pretrunā doktrīnai, morālei vai
ekleziālajai disciplīnai, viņam par to jāziņo kancleram, lai tas attiecīgi rīkotos. Ja kanclers neko
nedara, ordinārijs var vērsties pēc palīdzības pie Svētā krēsla, taču paliekot spēkā viņa
pienākumam rīkoties pašam nopietnos gadījumos vai gadījumos, kad steidzami jārīkojas, proti,
situācijās, kad briesmām pakļauta viņa diecēze.
12. pants. Apustuliskās konstitūcijas 18. pantā minētā iecelšana vai apstiprināšana nepieciešama
arī tad, ja minētās amatpersonas savus pienākumus turpinās pildīt vēl vienu termiņu.
13. pants. Konstitūcijas 19. pantā sacītais sīkāk jāizskaidro universitātes vai to atsevišķo fakultāšu
statūtos, kuras atkarībā no situācijas lielāku nozīmi piešķir vai nu koleģiālai, vai vienas personas
īstenotai vadībai, vienmēr saglabājot abas iespējas. Jāņem vērā universitāšu prakse konkrētajā
reģionā, kurā atrodas fakultāte, vai tā reliģiskā institūta prakse, kurai fakultāte ir piederīga.
14. pants. Bez universitātes padomes (akadēmiskā senāta) un fakultātes padomes, kuras pastāv it
visur, lai kā tās tiktu sauktas, statūtos var atbilstoši norādīt citas īpašās padomes vai komisijas,
kuras paredzētas, lai vadītu un veicinātu dažādu jomu attīstību, – zinātnes, pedagoģijas,
disciplināro, ekonomisko u. c.
15. pants. § 1. Saskaņā ar konstitūciju rektors ir tas, kurš vada universitāti, prezidents – tas, kurš
vada institūtu vai fakultāti sui iuris, bet dekāns – tas, kurš vada fakultāti, kas ir kādas universitātes
sastāvā. Direktors ir tas, kurš vada tādu akadēmisko institūtu, kam ir pievienota vai iekļauta
institūta statuss.
§2. Statūtos jānorāda šo pienākumu veicēju pilnvaru termiņš un tas, kādā veidā un cik reižu pēc
kārtas viņus var atkārtoti apstiprināt attiecīgajā amatā.

4.8 Page 38

▲back to top
38
16. pants. Rektoram vai prezidentam ir šādi pienākumi:
1. vadīt, veicināt un koordinēt visu akadēmiskās kopienas darbību;
2. pārstāvēt universitāti vai institūtu, vai fakultāti sui iuris;
3. sasaukt universitātes, institūta vai fakultātes sui iuris padomi un to vadīt saskaņā ar statūtos
noteikto;
4. uzraudzīt saimniecisko lietu vadību;
5. par svarīgiem jautājumiem ziņot kancleram;
6. nodrošināt, ka ik gadus tiek elektroniski atjaunināti mācību iestādes dati Katoliskās izglītības
kongregācijas datubāzē.
17. pants. Fakultātes dekāna pienākumi ir šādi:
1. veicināt un koordinēt visu fakultātes darbību, īpaši jautājumus, kuri attiecas uz studijām, un
laikus gādāt par fakultātes vajadzībām;
2. sasaukt fakultātes padomi un to vadīt;
3. rektora vārdā uzņemt vai izslēgt studentus saskaņā ar statūtos noteikto;
4. ziņot rektoram par to, ko fakultāte ir paveikusi vai iesaka;
5. raudzīties, lai tiktu ievēroti augstākstāvošu amatpersonu norādījumi;
6. vismaz reizi gadā elektroniski atjaunināt fakultātes datus Katoliskās izglītības kongregācijas
datubāzē.
III sadaļa
Docētāji
(apustuliskā konstitūcija, 22.–30. pants)

4.9 Page 39

▲back to top
39
18. pants. § 1. Docētāji, kuri pastāvīgi saistīti ar fakultāti, pirmām kārtām ir tie, kuri pieņemti darbā
pastāvīgi un uz pilnu slodzi un kuri tiek saukti par docētājiem pamatdarbā. Tiem seko viesdocētāji.
Var būt lietderīgi, ka saskaņā ar akadēmisko praksi strādā arī citu kategoriju pasniedzēji.
§2. Minimālais docētāju pamatdarbā skaits fakultātē ir šāds: divpadsmit Teoloģijas fakultātē (un
atkarībā no nepieciešamības vismaz trīs, kuriem ir attiecīgais akadēmiskais/zinātniskais grāds
filozofijā; sal. Piemērošanas noteikumi, 57. pants); septiņi Filozofijas fakultātē un pieci Kanonisko
tiesību fakultātē. Turklāt pieciem vai četriem jābūt augstākajos reliģijas zinātņu institūtos atkarībā
no tā, vai tajā ir gan pirmais, gan otrais studiju cikls vai arī tikai pirmais cikls. Visās pārējās
fakultātēs jābūt vismaz pieciem docētājiem pamatdarbā.
§3. Bez docētājiem pamatdarbā ir arī citi dažādu kategoriju pasniedzēji, pirmām kārtām tie, kuri
uzaicināti no citām fakultātēm.
§4. Visbeidzot, īpašas akadēmiskās funkcijas pilda asistenti, kuriem jābūt atbilstošam
zinātniskajam grādam.
19. pants. § 1. Atbilstošs doktora grāds nozīmē to, ka tas atbilst priekšmetam, kas jāmāca.
§2. Teoloģijas un Kanonisko tiesību fakultātē tad, ja priekšmets ir teoloģisks vai saistīts ar
teoloģiju, parasti tā docētājam nepieciešams kanoniskais doktora grāds. Ja doktora grāds nav
kanonisks, tad nepieciešams vismaz kanoniskais maģistra/licenciāta grāds.
§3. Pārējās fakultātēs docētāju, kam nav ne kanoniskā doktora grāda, ne kanoniskā
maģistra/licenciāta grāda, var pieņemt pastāvīgā darbā tikai tad, ja viņa sagatavotība atbilst
ekleziālās fakultātes identitātei. Izvērtējot docētāju kandidatūras, uzmanība jāpievērš ne tikai
nepieciešamajai kompetencei jomā, kuru tiem paredzēts uzticēt mācīt, bet arī tam, vai viņu
publikācijas un ped-agoģiskā darbība ir saskaņā ar patiesību, kura tiek nodota ar ticību, un to
atbalsta.
20. pants. § 1. Docētājiem, kuri ir piederīgi citām konfesijām un ekleziālajām kopienām un kuri ir
pieņemti darbā saskaņā ar kompetentās ekleziālās autoritātes izdotajiem noteikumiem[103][03],
atļauju mācīt dod kanclers.
§2. Docētāji, kuri ir piederīgi citām konfesijām un ekleziālajām kopienām, nedrīkst pasniegt
doktrinālus studiju kursus pirmajā studiju ciklā, bet var mācīt citus priekšmetus.[104][04] Otrajā
studiju ciklā viņus var uzaicināt par vieslektoriem.[105][05]
21. pants. § 1. Statūtos jānosaka tas, kad docētājs tiek pieņemts pastāvīgā darbā, proti, ņemot
vērā nihil obstat saņemšanu, kas nepieciešama saskaņā ar konstitūcijas 27. pantu.

4.10 Page 40

▲back to top
40
§2. Svētā krēsla nihil obstat ir paziņojums, kas tiek sniegts saskaņā ar konstitūcijas un īpašo
statūtu noteikumiem par to, ka nekas nekavē attiecīgo kandidātu iecelt amatā, bet tas pats par
sevi nepiešķir tiesības mācīt. Ja ir kāds šķērslis, tad tas jādara zināms kancleram, kas šajā
sakarībā docētāju uzklausīs.
§3. Ja īpaši apstākļi, kas saistīti ar vietu un laiku, liedz lūgt Svētajam krēslam nihil obstat,
kancleram jāsazinās ar Katoliskās izglītības kongregāciju, lai rastu atbilstošu risinājumu.
§4. Fakultātes, kurās ir sevišķa ar konkordāta likumu noteikta kārtība, ievēro šā likuma normas un,
ja tādi ir, īpašos noteikumus, kurus izdevusi Katoliskās izglītības kongregācija.
22. pants. Laika posmam starp paaugstinājumiem akadēmiskajā amatā jābūt vismaz trim gadiem,
un tas jānosaka statūtos.
23. pants. § 1. Docētājiem, pirmām kārtām jau tiem, kas pieņemti pamatdarbā, jācenšas citam ar
citu sadarboties. Ieteicams sadarboties arī ar citu fakultāšu pasniedzējiem, it īpaši tad, ja runa ir
par radniecīgiem vai savstarpēji saistītiem priekšmetiem.
§2. Neviens nevar būt docētājs pamatdarbā vienlaikus vairākās fakultātēs.
24. pants. § 1. Statūtos rūpīgi jānosaka procedūra, saskaņā ar kuru pasniedzēju uz laiku atstādina
no amata pienākumu pildīšanas vai atbrīvo no darba, it īpaši ar doktrīnu saistītu iemeslu dēļ.
§2. Vispirms šo jautājumu jācenšas nokārtot privāti starp rektoru vai prezidentu, vai dekānu un
docētāju. Ja netiek panākta vienošanās, tad šis jautājums atbilstīgi jāizskata kompetentajai
padomei vai komitejai, lai pirmā lietas izskatīšana notiktu universitātē vai fakultātē. Ja ar to
nepietiek, tad šo jautājumu nodod kancleram, kam kopā ar ekspertiem, kuri ir vai nu no attiecīgās
universitātes vai fakultātes, vai arī no ārpuses, lieta jāizskata un jārod tai pienācīgs risinājums.
Docētājam vienmēr jānodrošina tiesības zināt lietas būtību un pierādījumus, kā arī tiesības izklāstīt
un aizstāvēt savus apsvērumus. Tāpat arī tiesības vērsties pēc lietas galīgā atrisinājuma pie Svētā
krēsla.[106][06]
§3. Taču nopietnos gadījumos vai gadījumos, kad steidzami jārīkojas, kanclers, rūpējoties par
studentu un ticīgo labumu, var docētāju atstādināt no amata ad tempus līdz parastās procedūras
noslēgumam.
25. pants. Lai diecēzes klēriķi un klosterļaudis vai citas konsekrētās personas varētu kļūt par
kādas fakultātes docētājiem un palikt akadēmiskajā amatā, tiem jāsaņem sava ordinārija, hier-
arha vai priora piekrišana saskaņā ar noteikumiem, kādus šajos jautājumos izvirzījusi kompetentā
Baznīcas autoritāte.

5 Pages 41-50

▲back to top

5.1 Page 41

▲back to top
41
IV sadaļa
Studenti
(apustuliskā konstitūcija, 31.–35. pants)
26. pants. § 1. Konstitūcijas 31. pantā minētie dokumenti apliecina:
1. studenta morāliskās dzīves atbilstību. Attiecībā uz klēru, semināristiem un klosterļaudīm šādu
dokumentu izsniedz viņu ordinārijs, hierarhs, priors vai to pārstāvis, attiecībā uz pārējiem
kandidātiem – kāda Baznīcas persona;
2. iepriekšējo studiju beigšanu. Šeit runa ir par attiecīgu izglītību apliecinošu dokumentu, kā minēts
konstitūcijas 32. pantā.
§2. Tā kā prasības attiecībā uz izglītību, kas jāiegūst, lai iestātos augstskolā, dažādās valstīs
atšķiras, fakultātei ir tiesības un pienākums, pamatojoties uz attiecīgo dokumentu, pārbaudīt, vai
reflektants apguvis priekšmetus, kuru apguvi fakultāte uzskata par nepieciešamu.
§3. Teoloģijas fakultātēs nepieciešamas atbilstošas latīņu valodas zināšanas, lai studenti spētu
saprast un izmantot teoloģisko zinātņu avotus un Baznīcas dokumentus.[107][07]
§4. Ja reflektants kādu priekšmetu nav studējis vai ir studējis nepietiekami, fakultātei jāpieprasa,
lai atbilstošā laikposmā šīs zināšanas tiktu apgūtas un tiktu pārbaudītas eksāmenā.
27. pants. Bez parastajiem studentiem, tas ir, tiem, kuri studē, lai iegūtu akadēmisko/zinātnisko
grādu, lekcijas atļauts apmeklēt arī brīvklausītājiem saskaņā ar noteikumiem, kuri norādīti statūtos.
28. pants. Studenta pāriešana no vienas fakultātes uz otru var notikt tikai akadēmiskā gada vai
semestra sākumā, turklāt pēc tam, kad rūpīgi pārbaudīta viņa akadēmiskā un disciplinārā situācija.
Bet jebkurā gadījumā nevienam nevar piešķirt akadēmisko/zinātnisko grādu, ja nav izpildītas visas
statūtos un studiju programmā noteiktās prasības attiecīgā grāda iegūšanai.
29. pants. Noteikumos, kuri attiecas uz studenta atskaitīšanu no studijām uz laiku vai izslēgšanu
no fakultātes, jānodrošina studenta tiesības sevi aizstāvēt.

5.2 Page 42

▲back to top
42
V sadaļa
Darbinieki, administratīvais personāls un citi dienesti
(apustuliskā konstitūcija, 36. pants)
VI sadaļa
Studiju programma
(apustuliskā konstitūcija, 37.–44. pants)
30. pants. Studiju programma jāapstiprina Katoliskās izglītības kongregācijai.[108][08]
31. pants. Ikvienas fakultātes studiju programmā jānosaka, kuri priekšmeti (galvenie un
palīgpriekšmeti) ir obligāti un tātad jāapgūst visiem un kuri ir izvēles priekšmeti.
32. pants. Līdzīgi studiju programmā jāparedz praktiskās nodarbības un semināri, kuri studentiem
ne tikai jāapmeklē, bet kuros arī kopā ar kursabiedriem aktīvi jāpiedalās un jāizstrādā rakstiski
semināra darbi.
33. pants. § 1. Lekcijām un praktiskajām nodarbībām studiju programmā jābūt atbilstoši
izkārtotām, lai veicinātu individuālās studijas un personisko darbu docētāju vadībā.
§2. Daļu no studiju kursiem var apgūt tālmācībā, ja Katoliskās izglītības kongregācijas
apstiprinātajā studiju programmā tas paredzēts un precizēti tā nosacījumi, īpaši attiecībā uz
eksāmeniem.
34. pants. § 1. Universitātes vai fakultātes statūtos vai reglamentā jānosaka tas, kādā veidā
eksaminētājiem jāizsaka kandidātu vērtējums.
§2. Galīgajā spriedumā par kandidātiem attiecībā uz katru akadēmisko/zinātnisko grādu jāņem
vērā visas atzīmes, kuras saņemtas dažādos attiecīgā studiju cikla pārbaudījumos – gan
rakstiskajos, gan mutiskajos.
§3. Pieņemot eksāmenus, kuri saistīti ar akadēmiskā/zinātniskā grāda, īpaši doktora grāda,
piešķiršanu, var būt lietderīgi uzaicināt arī tādus docētājus, kas nestrādā fakultātē.

5.3 Page 43

▲back to top
43
VII sadaļa
Akadēmiskie/zinātniskie grādi un citi akadēmiskie tituli
(apustuliskā konstitūcija, 45.–52. pants)
35. pants. Ekleziālajās universitātēs un fakultātēs, kuras ir kanoniski nodibinātas vai apstiprinātas,
akadēmisko/zinātnisko grādu piešķir ar Svētā krēsla autoritāti.
36. pants. § 1. Statūtos jānosaka nepieciešamās prasības doktora disertācijas izstrādāšanai un
noteikumi tās publiskai aizstāvēšanai un publicēšanai.
§2. Disertācijas publicēšana elektroniskā veidā ir pieļaujama tad, ja studiju programmā tas
paredzēts un ir izvirzīti nosacījumi, garantējot tās pastāvīgu pieejamību.
37. pants. Drukāta publicēto disertāciju kopija jānosūta Katoliskās izglītības kongregācijai. Vienu
kopiju ieteicams nosūtīt arī citām ekleziālajām fakultātēm, kurās studē tās pašas zinātnes, vismaz
tām, kuras atrodas tajā pašā reģionā.
38. pants. Autentiskie dokumenti par akadēmisko/zinātnisko grādu piešķiršanu jāparaksta
akadēmiskajām autoritātēm, kā tas noteikts statūtos. Turklāt tie ar parakstu jāapstiprina
universitātes vai fakultātes sekretāram un jāapzīmogo ar attiecīgu zīmogu.
39. pants. Valstīs, kurās to prasa starptautiskas konvencijas, ko parakstījis Svētais krēsls, un
izglītības iestādēs, kuru vadība to uzskata par lietderīgu, autentiskajiem dokumentiem par
akadēmiskā/zinātniskā grāda piešķiršanu pievieno dokumentu, kurā ir sīkāka informācija par
pabeigto studiju programmu (piemēram, Diploma pielikumu).
40. pants. Goda doktora nosaukumu honoris causa nevar piešķirt citādi kā tikai ar kanclera
piekrišanu, kas tiek dota pēc tam, kad kanclers saņēmis Svētā krēsla nihil obstat un uzklausījis
universitātes vai fakultātes padomes viedokli.
41. pants. Lai fakultāte papildus akadēmiskajiem/zinātniskajiem grādiem, kurus tā piešķir ar Svētā
krēsla autoritāti, varētu piešķirt vēl citus titulus, nepieciešams, lai:
1. Katoliskās izglītības kongregācija būtu devusi nihil obstat attiecīgā titula piešķiršanai;

5.4 Page 44

▲back to top
44
2. studiju programmā būtu noteikta attiecīgā titula būtība, skaidri norādot, ka tas nav
akadēmiskais/zinātniskais grāds, ko piešķir ar Svētā krēsla autoritāti;
3. diplomā būtu norādīts, ka šis tituls netiek piešķirts ar Svētā krēsla autoritāti.
VIII sadaļa
Mācību līdzekļi
(apustuliskā konstitūcija, 53.–56. pants)
42. pants. Universitātei vai fakultātei nepieciešamas patiešām funkcionālas un cienīgas telpas, kas
piemērotas dažādu priekšmetu mācīšanai un studentu skaitam.
43. pants. Nepieciešama bibliotēka, kurā būtu pieejami galvenie darbi, kas vajadzīgi gan
pasniedzēju, gan studentu zinātniski pētnieciskajam darbam.
44. pants. Bibliotēkas noteikumiem jābūt tādiem, lai gan pasniedzējiem, gan studentiem atvieglotu
tās pieejamību un izmantošanu.
45. pants. Jāveicina sadarbība un koordinācija starp vienas un tās pašas pilsētas un reģiona
bibliotēkām.
IX sadaļa
Finanšu administrēšana
(apustuliskā konstitūcija, 57.–60. pants)
46. pants. § 1. Lai nodrošinātu labu pārvaldību, mācību iestādes vadībai jārūpējas, lai regulāri
saņemtu informāciju par finanšu stāvokli, un jānodrošina, ka periodiski tiek veikti precīzi auditi.

5.5 Page 45

▲back to top
45
§2. Rektoram vai prezidentam ir pienākums kancleram iesniegt gadskārtējo ziņojumu par
universitātes vai fakultātes ekonomisko situāciju.
47. pants. § 1. Ir jāatrod atbilstoši veidi, kā nodrošināt to, lai mācību maksa neliegtu iespēju iegūt
akadēmiskos/zinātniskos grādus intelektuāli apdāvinātiem studentiem, ar kuriem saistās cerība, ka
viņi kādu dienu Baznīcai būs ļoti noderīgi.
§2. Tāpēc jārūpējas par to, lai studentiem īpašu ekonomisko subsīdiju veidā radītu atbalsta
sistēmu, kuru finansētu Baznīca, civilās iestādes un privātas personas.
X sadaļa
Fakultāšu plānošana un to sadarbība
(apustuliskā konstitūcija, 61.–67. pants)
48. pants. § 1. Lai dibinātu jaunu universitāti vai fakultāti, nepieciešams:
a) lai būtu skaidri redzama šāda vajadzība vai patiesa lietderība, kuru nevar panākt ar afiliāciju,
agregāciju vai iekļaušanu jau esošā fakultātē;
b) lai būtu tam nepieciešamie priekšnoteikumi, no kuriem galvenie ir šādi:
1. pastāvīgā darbā pieņemti pasniedzēji (docenti stabili), kuru skaits un kvalifikācija atbilst
fakultātes būtībai un prasībām;
2. pietiekams studentu skaits;
3. bibliotēka, kā arī citi zinātniski pētnieciskajam darbam vajadzīgie līdzekļi un telpas lekcijām;
4. universitātei vai fakultātei patiešām ir pietiekami finanšu resursi;
c) izstrādāti statūti un studiju programma, kuri atbilstu šai konstitūcijai un tās Piemērošanas
noteikumiem.
§2. Katoliskās izglītības kongregācija, uzklausījusi bīskapu konferences un diecēzes vai eparhijas
bīskapa viedokli, kas pausts, galvenokārt raugoties no pastorālā darba skatpunkta, un eks-pertus,
it īpaši no tuvējām fakultātēm, attiecībā uz zinātniski pētniecisko aspektu, izlemj, vai dibināšana ir

5.6 Page 46

▲back to top
46
lietderīga.
49. pants. Savukārt tad, ja runa ir par universitātes vai fakultātes apstiprināšanu, nepieciešams:
a) lai būtu saņemta bīskapu konferences un diecēzes vai eparhijas bīskapa piekrišana;
b) lai būtu izpildīti iepriekšminētie 48. panta 1. paragrāfa b) un c) apakšpunkta noteikumi.
50. pants. Afiliācijas nosacījumi pirmām kārtām attiecas uz docētāju skaitu un kvalifikāciju, studiju
programmu, bibliotēku un tās fakultātes pienākumu palīdzēt, kura uzņemas afiliāciju. Tāpēc
parasti tiek prasīts, lai fakultāte, kura uzņemas afiliāciju, un institūts, kurš kļūst par filiāli, atrastos
vienā un tajā pašā valstī vai kultūras reģionā.
51. pants. § 1. Agregācija ir kāda institūta piesaistīšana fakultātei, un tā attiecas tikai uz pirmo un
otro studiju ciklu. Tās mērķis ir atbilstošu akadēmisko/zinātnisko grādu piešķiršana ar fakultātes
starpniecību.
§2. Iekļaušana nozīmē kāda institūta iekļaušanu fakultātē, un tā attiecas uz otro vai trešo studiju
ciklu vai abiem. Tās mērķis ir atbilstošu akadēmisko/zinātnisko grādu piešķiršana ar fakultātes
starpniecību.
§3. Agregācija un iekļaušana nav iespējama, ja institūts nav atbilstoši veidots, lai tajā varētu iegūt
attiecīgos akadēmiskos/zinātniskos grādus. Tādējādi jābūt pamatotai cerībai, ka, pateicoties
saiknei ar fakultāti, patiešām tiks sasniegts vēlamais mērķis.
52. pants. § 1. Jāsekmē sadarbība starp ekleziālajām fakultātēm, rosinot docētāju apmaiņu,
savstarpējo saziņu zinātnes jomā un veicinot kopīgu pētījumu veikšanu Dieva tautas labā.
§2. Tāpat jāsekmē sadarbība ar citām fakultātēm, tostarp tām, kuras nav katoliskas, taču vienmēr
jāraugās, lai saglabātu savu identitāti.
OTRĀ DAĻA
ĪPAŠIE NOTEIKUMI
I sadaļa

5.7 Page 47

▲back to top
47
Teoloģijas fakultāte
(apustuliskā konstitūcija, 69.–76. pants)
53. pants. Teoloģiskie priekšmeti jāmāca tā, lai kļūtu skaidra to organiskā kopsakarība un tiktu
izgaismoti dažādie aspekti un dimensijas, kuri pēc savas būtības attiecas uz Baznīcas doktrīnu.
Galvenokārt te runa ir par biblisko, patristikas, vēstures, liturģijas un pastorālo aspektu. Studenti
jāvirza uz dziļu vielas izpratni un tajā pašā laikā uz to, lai viņi veidotu personisku sintēzi, iegūstot
prasmi likt lietā zinātniski pētnieciskās metodes, un tādējādi kļūtu spējīgi pienācīgi skaidrot
Baznīcas doktrīnu.
54. pants. Izklāstot Baznīcas doktrīnu, jāņem vērā noteikumi, kas formulēti Vatikāna II koncila
dokumentos[109][09], kā arī nesen klajā nākušos Svētā krēsla dokumentos[110][10], ciktāl tie
attiecas arī uz akadēmiskajām studijām.
55. pants. Obligātie priekšmeti ir šādi:
1. Pirmajā studiju ciklā
a) Filozofijas priekšmeti, kas nepieciešami teoloģijas studijām, un tie pirmām kārtām ir
sistemātiskā filozofija un filozofijas vēsture (antīkā, viduslaiku, modernā jeb jaunlaiku, mūsdienu).
Sistemātiskā mācību procesā ne tikai jāsniedz vispārīgs ievads, bet arī jāapskata galvenās
filozofijas nozares: 1) metafizika (saprasta kā esamības filozofija un dabiskā teoloģija (Theologia
naturalis)), 2) dabas filozofija, 3) filozofiskā antropoloģija, 4) filozofiskā ētika un politiskā filozofija,
5) loģika un izziņas filozofija.
- Neskaitot humanitārās zinātnes, strikti filozofiskajos priekšmetos (sal. Piemērošanas noteik., 66.
panta 1. punkta a) apakšpunkts) pirmajos divos gados jāparedz iegūt vismaz 60% no visiem
kredītpunktiem. Katram gadam jāparedz tāds kredītpun-ktu skaits, kas atbilst gadu ilgām pilna
laika studijām augstākajā mācību iestādē.
- Ļoti vēlams, lai filozofijas kursi tiktu koncentrēti pirmajos divos filozofiski teoloģiskās formācijas
gados. Šīs filozofijas studijas, kuras tiek veiktas, gatavojoties teoloģijas studijām, šajā divu gadu
periodā jāsavieno ar ievadkursiem teoloģijā.
b) Šādi teoloģiskie priekšmeti:
Svētie Raksti: ievads un ekseģēze;

5.8 Page 48

▲back to top
48
fundamentālteoloģija, ietverot arī atsauci uz ekumenismu, nekristīgajām reliģijām un ateismu, kā
arī citiem mūsdienu kultūras strāvojumiem;
dogmatiskā teoloģija;
morālteoloģija un garīgās dzīves teoloģija;
pastorālteoloģija;
liturģija;
Baznīcas vēsture, patroloģija un arheoloģija;
kanoniskās tiesības.
c) palīgpriekšmeti, tas ir, dažas zinātnes par cilvēku, latīņu valoda un papildus Bībeles valodas
atkarībā no tā, cik tās vajadzīgas nākamajos studiju ciklos.
2. Otrajā studiju ciklā – īpaši priekšmeti, kurus ir lietderīgi iedalīt dažādās sekcijās atbilstoši
specializācijai, iekļaujot praktiskos darbus un seminārus, kā arī īpašu noslēguma rakstu darbu.
3. Trešajā studiju ciklā – studiju programmā jānosaka, vai tiek mācīti īpaši priekšmeti un kuri, kopā
ar attiecīgiem praktiskajiem darbiem un semināriem, kā arī jānosaka, kuras senās un mūsdienu
valodas studentam jāsaprot tādā līmenī, lai varētu izstrādāt disertāciju.
56. pants. Piecus gadus ilgajā pirmajā vispārējās sagatavošanas ciklā pienācīgi jārūpējas par to,
lai visi priekšmeti tiktu mācīti noteiktā sistemātiskā kārtībā, sniedzot plašu ieskatu un ar tiem
atbilstīgām metodēm, tā ka harmoniski un efektīvi nodrošinātu studentu nopietnu, organisku un
pilnīgu teoloģisko sagatavotību, kas viņus darītu spējīgus vai nu turpināt studijas nākamajā ciklā,
vai pienācīgi veikt noteiktus pienākumus Baznīcā.
57. pants. Filozofija jāmāca vismaz trim docētājiem, kam ir nepieciešamais
akadēmiskais/zinātniskais grāds filozofijā (sal. Piemērošanas noteik., 19. pants un 67. panta 2.
paragrāfs). Tiem jābūt pieņemtiem pastāvīgā darbā, t. i., uz pilnu slodzi, pasniedzot filozofiju un
veicot pētījumus.
58. pants. Papildus eksāmeniem vai tiem līdzvērtīgiem pārbaudījumiem, kas attiecas uz katru
priekšmetu, pirmā un otrā studiju cikla noslēgumā jābūt visaptverošam eksāmenam vai tam
līdzvērtīgam gala pārbaudījumam, kurā students pierādītu, ka ir pilnībā ieguvis attiecīgajā studiju
ciklā paredzēto zinātnisko izglītību.

5.9 Page 49

▲back to top
49
59. pants. Fakultātei jāprecizē, ar kādiem nosacījumiem studenti, kas pilnībā pabeiguši filozofijas
un teoloģijas studijas garīgajā seminārā vai kādā citā kongregācijas atzītā augstskolā, var tikt
uzņemti otrajā studiju ciklā. Pirms tam fakultātei rūpīgi jāizvērtē viņu iepriekšējās studijas un, ja
nepieciešams, jānosaka īpašu kursu apmeklēšana un papildu eksāmeni.
II sadaļa
Kanonisko tiesību fakultāte
(apustuliskā konstitūcija, 77.–80. pants)
60. pants. Kanonisko tiesību fakultātē – vai tās būtu latīņu vai Austrumu Baznīcu kanoniskās
tiesības – jāraugās, lai zinātniski tiktu apskatīti gan Baznīcas likumu vēsture un teksti, gan likumu
kopsakarība un dispozīcija, gan to teoloģiskie pamati.
61. pants. Obligātie priekšmeti ir šādi:
1. Pirmajā studiju ciklā:
a) filozofijas elementi – filozofiskā antropoloģija, metafizika, ētika;
b) teoloģijas elementi – ievads Svētajos Rakstos, fundamentālteoloģija, dievišķā Atklāsme, tās
tālāknodošana un ticamība, Trīsvienības teoloģija, kristoloģija, mācība par Dieva žēlastību, īpašā
veidā – eklezioloģija, vispārējā un īpašā sakramentu teoloģija un vispārējā un īpašā morālteoloģija;
c) kanonisko tiesību pamatstruktūras (institutiones generales);
d) latīņu valoda.
2. Otrajā studiju ciklā:
a) Kanonisko tiesību kodekss vai Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību kodekss – visas to daļas –
un citi spēkā esošie kanoniskie normatīvi;
b) ar tiem saistītie priekšmeti – kanonisko tiesību teoloģija, tiesību filozofija, romiešu tiesību
pamatjēdzieni, civiltiesību elementi, kanonisko tiesību pamatstruktūru vēsture, kanonisko tiesību
avotu vēsture, attiecības starp Baznīcu un pilsonisko sabiedrību, kanoniskā administratīvā un tiesu
prakse;

5.10 Page 50

▲back to top
50
c) ievads Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību kodeksā studentiem, kuri studē Romas katoļu
Baznīcas kanonisko tiesību fakultātē, un ievads Romas katoļu Baznīcas kanonisko tiesību kodeksā
studentiem, kas studē Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību fakultātē;
d) latīņu valoda;
e) izvēles studiju kursi, praktiskās nodarbības un semināri, kas paredzēti attiecīgajā fakultātē.
3. Trešajā studiju ciklā:
a) kanoniskā latīņu valoda;
b) izvēles studiju kursi vai praktiskās nodarbības, kas paredzētas attiecīgajā fakultātē.
62. pants. § 1. Studentus, kuri sekmīgi beiguši filozofijas un teoloģijas studiju programmu garīgajā
seminārā vai kādā Teoloģijas fakultātē, var tūlīt pat uzņemt otrajā studiju ciklā, ja vien dekāns par
lietderīgu vai nepieciešamu neuzskata to, ka pirms uzņemšanas viņiem jābeidz sagatavošanās
kursi latīņu valodas vai kanonisko tiesību pamatjēdzienu apguvei.
Studentus, kuri pierāda, ka ir studējuši kādus no pirmā studiju cikla priekšmetiem attiecīgā
fakultātē vai augstskolā, var atbrīvot no šo priekšmetu studijām.
§2. Studentus, kuriem ir akadēmiskais/zinātniskais grāds civiltiesībās, var atbrīvot no atsevišķu
otrā studiju cikla priekšmetu studijām (piemēram, romiešu tiesību un civiltiesību studijām), bet tos
nevar atbrīvot no trīs gadus ilgajām maģistra/licenciāta studijām.
§3. Pēc otrā studiju cikla beigšanas studentiem jāprot latīņu valoda tādā līmenī, lai spētu labi
saprast Kanonisko tiesību kodeksu un Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību kodeksu, kā arī citus
kanoniskos dokumentus. Trešajā studiju ciklā studentiem bez latīņu valodas, kura jāprot tādā
līmenī, lai viņi spētu pareizi interpretēt tiesību avotus, jāzina arī citas valodas, kuru prasme
nepieciešama disertācijas izstrādāšanai.
63. pants. Papildus eksāmeniem vai tiem līdzvērtīgiem pārbaudījumiem, kas attiecas uz katru
priekšmetu, otrā studiju cikla noslēgumā jābūt visaptverošam eksāmenam vai tam līdzvērtīgam
pārbaudījumam, kurā students pierādītu, ka ir pilnībā ieguvis otrajā studiju ciklā paredzēto
zinātnisko izglītību.
III sadaļa

6 Pages 51-60

▲back to top

6.1 Page 51

▲back to top
51
Filozofijas fakultāte
(apustuliskā konstitūcija, 81.–84. pants)
64. pants. § 1. Ekleziālajā Filozofijas fakultātē pētījumiem filozofijas jomā un tās mācīšanai
jāsakņojas “filozofijas mantojuma nezūdošajās vērtībās”[111][11] – mantojumā, kas attīstījies
vēstures gaitā. Īpaša uzmanība jāpievērš svētā Akvīnas Toma veikumam. Tajā pašā laikā
filozofijas mācīšanai ekleziālajā fakultātē jābūt atvērtai ieguldījumam, ko snieguši un turpina sniegt
jaunākie pētījumi. To darot, jāuzsver gudrības un metafiziskā dimensija filozofijā.
§2. Pirmajā studiju ciklā filozofija jāmāca tā, lai studenti, kas iegūst bakalaura grādu, nonāktu līdz
pamatīgai un iekšēji vienotai doktrīnas sintēzei kopsavilkumā, iemācītos izvērtēt dažādas filozofijas
sistēmas, par tām spriest un pakāpeniski pierastu pie personiskas filozofiskās refleksijas.
§3. Ja teoloģijas studiju pirmā cikla studenti apmeklē filozofijas pirmā cikla lekcijas Filozofijas
fakultātē, tad jāraugās, lai tiktu saglabātas katra studiju virziena satura un mērķa īpašās iezīmes.
Šādu filozofijas studiju noslēgumā netiek piešķirts akadēmiskais grāds filozofijā (sal. Veritatis
gaudium, 74. panta a) apakšpunkts), bet studenti var lūgt sertifikātu, kas apliecinātu, kādus studiju
kursus viņi apguvuši un cik kredītpunktu ieguvuši.
§4. Pirmajā studiju ciklā iegūtās zināšanas var pilnveidot nākamajā ciklā, kurā sākas
specializācija, vairāk pievēršoties kādai konkrētai filozofijas jomai un vairāk nododoties
filozofiskajai refleksijai.
§5. Ir lietderīgi skaidri nošķirt studijas ekleziālajā Filozofijas fakultātē no filozofijas studijām, kuras
ir daļa no studiju pro-grammas Teoloģijas fakultātē vai garīgajā seminārā. Ja izglītības iestādē,
kurā ir gan ekleziālā Filozofijas fakultāte, gan Teoloģijas fakultāte, filozofijas kurss, kas ir daļa no
piecus gadus ilgā pirmā studiju cikla Teoloģijas fakultātē, tiek apgūts Filozofijas fakultātē,
amatpersona, kura pieņem lēmumus attiecībā uz programmu, ir Teoloģijas fakultātes dekāns, kas
šos lēmumus pieņems, tos saskaņojot ar spēkā esošo likumu un veicinot ciešu sadarbību ar
Filozofijas fakultāti.
65. pants. Mācot filozofiju, jāievēro attiecīgie noteikumi, kas ietverti Vatikāna II koncila
dokumentos[112][12] un citos pēdējā laikā izdotos Svētā krēsla dokumentos, ciktāl tie attiecas arī
uz akadēmiskajām studijām[113][13].
66. pants. Priekšmeti, kas tiek mācīti dažādos studiju ciklos, ir šādi:
1. Pirmajā studiju ciklā:

6.2 Page 52

▲back to top
52
a) Obligātie pamatpriekšmeti:
- Vispārīgais ievads, kas īpaši paredz atklāt filozofijas gudrības dimensiju.
- Galvenie filozofijas priekšmeti: 1) metafizika (saprasta kā esamības filozofija un dabiskā teoloģija
(Theologia naturalis)), 2) dabas filozofija, 3) filozofiskā antropoloģija, 4) filozofiskā ētika un
politiskā filozofija, 5) loģika un izziņas filozofija. Īpaši nozīmīga ir metafizika – šim priekšmetam
jāparedz atbilstošs kredītpunktu skaits.
- Filozofijas vēsture – antīkā, viduslaiku, modernā jeb jaunlaiku un mūsdienu filozofija. Rūpīga to
filozofisko strāvojumu izpēte, kuriem bijusi lielākā ietekme, tiek veikta, papildinot to, ja iespējams,
ar nozīmīgāko autoru tekstu lasīšanu. Pēc vajadzības var pievienot vietējo filozofiju studijas.
Obligāto pamatpriekšmetu kredītpunktu skaitam no kopējā pirmo studiju cikla kredītpunktu skaita
jābūt vismaz 60%, un tas nedrīkst pārsniegt 70%.
b) Obligātie papildpriekšmeti:
- Saiknes starp prātu un kristīgo ticību jeb filozofiju un teoloģiju studijas no sistemātiskā un
vēsturiskā skatpunkta, raugoties, lai tiktu saglabāta gan abu jomu autonomija, gan to savstarpējā
saistība.
- Latīņu valoda, lai studenti spētu saprast filozofiskos darbus (īpaši kristīgo autoru), kuri sarakstīti
šajā valodā. Latīņu valodas prasme jāpārbauda pirmo divu studiju gadu laikā.
- Kāda no modernajām valodām, kura nav dzimtā valoda un kuras prasme jāpārbauda pirms trešā
studiju gada noslēguma.
- Ievads studiju un zinātniski pētnieciskā darba metodoloģijā, iepazīstinot arī ar pētniecības
instrumentiem un argumentācijas diskursa praksi.
c) Izvēles papildpriekšmeti:
- Literatūras un mākslas elementi.
- Atsevišķu humanitāro zinātņu vai dabaszinātņu (piemēram, psiholoģijas, socioloģijas, vēstures,
bioloģijas, fizikas) elementi. Īpaši jāraugās, lai tiktu izveidota saikne starp minētajām zinātnēm un
filozofiju.
- Pēc izvēles vēl citi filozofijas priekšmeti, piemēram, zinātņu filozofija, kultūras filozofija, mākslas
filozofija, tehnoloģiju filozofija, valodas filozofija, tiesību filozofija, reliģijas filozofija.

6.3 Page 53

▲back to top
53
2. Otrajā studiju ciklā:
- daži īpaši priekšmeti, kas sakārtoti dažādos sektoros atbilstoši dažādiem specializācijas
virzieniem kopā ar atbilstīgiem praktiskajiem darbiem un semināriem, tostarp īpašu noslēguma
rakstu darbu.
- Sengrieķu valodas apguve vai šīs valodas prasmes pilnveidošana, vai otras tādas modernās
valodas apguve, kura atšķiras no pirmajā studiju ciklā studētās, vai arī iepriekš apgūtās valodas
prasmes pilnveidošana.
3. Trešajā studiju ciklā:
Fakultātes studiju programmā jānosaka, vai tiek mācīti īpaši priekšmeti un kuri tie ir, kopā ar
praktiskajiem darbiem un semināriem. Nepieciešams apgūt vēl kādu svešvalodu vai pilnveidot
kādas jau agrāk apgūtas valodas prasmi.
67. pants. § 1. Fakultātē uz pilnu slodzi jāstrādā vismaz septiņiem atbilstoši kvalificētiem
docētājiem, lai varētu nodrošināt ikviena obligātā pamatpriekšmeta mācīšanu (sal. Piemērošanas
noteik., 66. panta 1. punkts; 48. panta 1. paragrāfa b) apakšpunkts).
Jo īpaši pirmajā studiju ciklā jābūt vismaz pieciem pastāvīgā darbā pieņemtiem docētājiem ar šādu
priekšmetu izkārtojumu: vienam, kas pasniedz metafiziku, vienam dabas filozofijas docētājam,
vienam filozofiskās antropoloģijas docētājam, vienam filozofiskās ētikas un politiskās filozofijas
docētājam un vienam loģikas un izziņas filozofijas docētājam.
Attiecībā uz pārējiem obligātajiem un izvēles priekšmetiem fakultāte var lūgt citu docētāju
palīdzību.
§2. Docētājs ir kvalificēts mācīt ekleziālā mācību iestādē, ja ir ieguvis nepieciešamo
akadēmisko/zinātnisko grādu ekleziālajā Filozofijas fakultātē (sal. Piemērošanas noteik., 19.
pants).
§3. Ja docētājam nav ne kanoniskā doktora, ne kanoniskā maģistra/licenciāta grāda, viņu var
pieņemt pastāvīgā darbā tikai tad, ja viņa izglītība filozofijā gan attiecībā uz saturu, gan metodi
atbilst ekleziālajā fakultātē noteiktajam. Izvērtējot docētāju kandidatūras ekleziālajā Filozofijas
fakultātē, uzmanība jāpievērš nepieciešamajai kompetencei priekšmetos, kas viņiem uzticēti
mācīt; atbilstīgai atvērtībai uz zināšanu kopumu; saskaņai ar ticības mācīto patiesību viņu
publikācijās un pedagoģiskajā darbībā; atbilstoši padziļinātai izpratnei par harmoniju starp ticību un
prātu.
§4. Nepieciešams nodrošināt to, lai ekleziālajā Filozofijas fakultātē vairākums docētāju

6.4 Page 54

▲back to top
54
pamatdarbā vienmēr būtu ar ekleziālo doktora grādu filozofijā vai tad, ja doktora grāds filozofijā
iegūts neekleziālā universitātē, docētājam būtu arī ekleziālais maģistra/licenciāta grāds teoloģijā.
68. pants. Parasti, lai studentu varētu uzņemt otrajā filozofijas studiju ciklā, nepieciešams, lai viņš
būtu ieguvis ekleziālo bakalaura grādu filozofijā.
Ja students filozofiju studējis neekleziālā Filozofijas fakultātē katoļu universitātē vai kādā citā
augstākās izglītības iestādē, viņu var uzņemt otrajā studiju ciklā tikai pēc tam, kad, nokārtojis
attiecīgu eksāmenu, viņš pierādījis, ka viņa sagatavotība ir saderīga ar to, ko piedāvā ekleziālā
Filozofijas fakultāte, un pēc tam, kad ir novērsti iespējamie trūkumi zināšanās attiecībā uz pirmā
studiju cikla paredzēto ilgumu un programmu, kā noteikts šajos Piemērošanas noteikumos. Kursu
izvēlei jāveicina mācīto priekšmetu sintēze (sal. Veritatis gaudium, 82. panta a) apakšpunkts). Kad
students beidzis šīs papildstudijas, viņš gan nesaņem ekleziālā bakalaura grādu filozofijā, taču
viņu uzņem otrajā studiju ciklā.
69. pants. § 1. Ņemot vērā reformu attiecībā uz pirmo ekleziālo filozofijas studiju ciklu, kurš ilgst
trīs gadus un kura noslēgumā tiek piešķirts bakalaura grāds filozofijā, afiliācijai filozofijā jābūt
saskaņā ar to, kas noteikts attiecībā uz pirmo studiju ciklu jautājumā par tā ilgumu un studiju
programmu (sal. Piemērošanas noteik., 66. panta 1. punkts). Afiliētajā institūtā jābūt vismaz
pieciem pastāvīgā darbā pieņemtiem docētājiem ar nepieciešamo kvalifikāciju (sal. Piemērošanas
noteik., 67. pants).
§2. Ņemot vērā reformu attiecībā uz otro ekleziālo filozofijas studiju ciklu, kurš ilgst divus gadus un
kura noslēgumā tiek piešķirts maģistra/licenciāta grāds filozofijā, agregācijai filozofijā jābūt
saskaņā ar to, kas noteikts attiecībā uz pirmo un otro studiju ciklu jautājumos par studiju ilgumu un
studiju programmu (sal. Veritatis gaudium, 74. panta a) un b) apakšpunkts; Piemērošanas noteik.,
66. pants). Agregāciju saņēmušajā institūtā jābūt vismaz sešiem pastāvīgā darbā pieņemtiem
docētājiem ar nepieciešamo kvalifikāciju (sal. Piemērošanas noteik., 67. pants).
§3. Ņemot vērā reformu attiecībā uz filozofijas kursu, kas iekļauts teoloģijas studiju pirmajā ciklā,
kurš noslēdzas ar bakalaura grādu teoloģijā, filozofijas studijām ar afiliāciju teoloģijā jābūt saskaņā
ar to, kas noteikts attiecībā uz studiju programmu (sal. Piemērošanas noteik., 55. panta 1. punkts).
Jābūt vismaz diviem pastāvīgā darbā pieņemtiem filozofijas docētājiem.
IV sadaļa
Citas fakultātes
(apustuliskā konstitūcija, 85.–87. pants)

6.5 Page 55

▲back to top
55
70. pants. Lai sasniegtu apustuliskās konstitūcijas 85. pantā noteiktos mērķus, jau ir nodibinātas
un apstiprinātas šādas fakultātes vai institūti ad instar Facultatis, kuri ir tiesīgi ar Svētā krēsla
autoritāti piešķirt zinātniskos grādus:
- Arābu un islāma studijas;
- Baznīcas vēsture;
- Bioētika;
- Bībeles studijas;
- Garīgums;
- Kristīgā arheoloģija, Tiesību zinātnes;
- Kristīgā un klasiskā literatūra;
- Misioloģija;
- Orientālistika;
- Pedagoģijas zinātne;
- Psiholoģija;
- Reliģijas zinātnes;
- Sabiedrības saziņa;
- Sakrālā mūzika;
- Seno Austrumu studijas;
- Sociālās zinātnes;
- Studijas par laulību un ģimeni;
- Tiesību zinātnes.

6.6 Page 56

▲back to top
56
Viņa svētība pāvests Francisks ir apstiprinājis un noteicis publicēt visus un ikvienu no šiem
Piemērošanas noteikumiem neatkarīgi no jebkādām pretējām nostādnēm.
Roma, Katoliskās izglītības kongregācijas birojs,
2017. gada 27. decembrī, svētā apustuļa un evaņģēlista Jāņa svētkos.
Džuzepe kardināls Versaldi [Giuseppe Cardinal Versaldi],
prefekts
Andželo Vinčenco Dzani [Angelo Vincenzo Zani],
Volturno titulārais arhibīskaps,
sekretārs
I PIELIKUMS
Attiecībā uz Piemērošanas noteikumu 7. pantu
Noteikumi par augstskolas vai fakultātes
statūtu sagatavošanu
Ņemot vērā to, kas sacīts apustuliskajā konstitūcijā un tai pievienotajos Piemērošanas
noteikumos, bet specifiskos un mainīgos aspektus regulējot ar iekšējo reglamentu, universitātes
vai fakultātes statūtos galvenokārt jānorāda šādi aspekti:
Universitātes vai fakultātes nosaukums, būtība un mērķis (priekšvārdā – īss ieskats tās vēsturē).
Vadība – kanclers; amatpersonas un koleģiālās institūcijas, kuras īsteno vadību, un to konkrētās

6.7 Page 57

▲back to top
57
funkcijas; veids, kā amatpersonas tiek ievēlētas, un to pilnvaru termiņš; kā tiek veidotas koleģiālās
institūcijas, t. i., kā tiek ievēlēti padomju locekļi, to pilnvaru termiņš.
Docētāji – to minimālais skaits katrā fakultātē; kārtība, kādā tiek iedalīti docētāji, kuri pieņemti
pastāvīgā darbā, un tie, kuri nav pieņemti pastāvīgā darbā; kādas prasības tiem tiek izvirzītas; kā
viņi tiek pieņemti darbā, iecelti amatā un paaugstināti amatā, un kā viņi tiek atbrīvoti no amata
(aprakstīt attiecīgos iemeslus un procedūras); viņu tiesības un pienākumi.
Studenti – priekšnoteikumi uzņemšanai; iemesli un procedūras viņu atskaitīšanai; viņu tiesības un
pienākumi.
Darbinieki, administratīvais personāls un citi dienesti – viņu pienākumi un tiesības.
Akadēmiskie/zinātniskie grādi – kādi akadēmiskie/zinātniskie grādi tiek iegūti katrā fakultātē un ar
kādiem nosacījumiem; cita veida kvalifikācijas, kas tiek piešķirtas.
Mācību palīglīdzekļi un informācijas ieguves iespējas – bibliotēka un tas, kā nodrošināt tās
uzturēšanu un attīstību; citi mācību palīglīdzekļi un, ja nepieciešams, laboratorijas pētnieciskajai
darbībai.
Finanšu administrēšana – universitātes vai fakultātes saimnieciskais īpašums, finansējums un tā
administrēšana; noteikumi, kas attiecas uz vadības, docētāju un administratīvā personāla algām;
mācību maksa; ekonomiskā palīdzība studentiem.
Saikne ar citām fakultātēm un institūtiem utt.
Studiju programma
1. Kāda ir katras fakultātes studiju programma.
2. Kādi studiju cikli paredzēti.
3. Kādi priekšmeti tiek mācīti – kuri no tiem ir obligāti, stundu skaits, apmeklējums.
4. Kādi semināri un praktiskās nodarbības paredzētas.
5. Kādi eksāmeni un citi tiem līdzvērtīgi pārbaudījumi paredzēti.
6. Iespējamās modalitātes attiecībā uz tālmācību.

6.8 Page 58

▲back to top
58
II PIELIKUMS
Attiecībā uz Piemērošanas noteikumu 70. pantu
Ekleziālo studiju jomas saskaņā ar to pašreizējo (2017) akadēmisko kārtību Baznīcā
SARAKSTS
Piezīme. Atsevišķās studiju jomas, kuras šeit uzskaitītas alfabētiskā secībā, jau pastāv. Katrai no
tām pakārtotas dažādas specializācijas iespējas.
Specializācijas iespējas, kādas šobrīd pastāv, atrodamas ekleziālo augstākās izglītības iestāžu
datubāzē, kas pieejama tīmekļa vietnē www.educatio.va.
Turklāt šajā datubāzē iekļautas visas augstākās izglītības iestādes, kuras dibinājusi vai
apstiprinājusi Katoliskās izglītības kongregācija un kuras ir daļa no Svētā krēsla izglītības
sistēmas.
- Arābu un islāma studijas
- Baznīcas vēsture
- Bioētika
- Bībeles studijas
- Filozofija
- Garīgums
- Kanoniskās tiesības
- Kristīgā arheoloģija
- Kristīgā un klasiskā literatūra

6.9 Page 59

▲back to top
59
- Liturģija
- Misioloģija
- Orientālistika
- Pedagoģijas zinātne
- Psiholoģija
- Reliģijas zinātnes
- Sabiedrības saziņa
- Sakrālā mūzika
- Seno Austrumu studijas
- Sociālās zinātnes
- Studijas par laulības un ģimenes jautājumiem
- Teoloģija
- Tiesību zinātnes
[1] [] Sal. sv. Augustīns, Atzīšanās, 1, 1. – Rīga, Liepnieks & Rītups, 2008, 3. lpp.
[2] [] Vatikāna II koncils, past. konst. Gaudium et spes, 22. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 767. lpp.
[3] [] Jānis Pāvils II, ap. konst. Sapientia christiana, Preambula, III (sal. I pielikums).
[4] [] Francisks, Videovēstījums starptautiskajam teoloģijas kongresam, kas notika Argentīnas
Katoliskajā pontifikālajā universitātē Santa Maria de los Buenos Aires 2015. g. 1.–3. septembrī.
[5] [] Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 14. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 417. lpp.
[6] [] Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 16. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 419. lpp.
[7] [] Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 16. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 421. lpp.
[8] [] Sal. Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 16. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 421.–423.
lpp.
[9] [] Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 19. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 423. lpp.
[10] [0] Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 20. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 425. lpp.

6.10 Page 60

▲back to top
60
[11] [1] Jānis Pāvils II, ap. konst. Sapientia christiana, Preambula, I.
[12] [2] Jānis Pāvils II, enc. Fides et ratio, 85: AAS 91 (1999).
[13] [3] Pāvils VI, enc. Populorum progressio, 14: AAS 59 (1967), 264. lpp.
[14] [4] Pāvils VI, enc. Populorum progressio, 20: AAS 59 (1967), 267. lpp.
[15] [5] Benedikts XVI, enc. Caritas in veritate, 42. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 54. lpp.
[16] [6] Sal. Benedikts XVI, enc. Caritas in veritate, 54. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 131.
lpp.; Vatikāna II koncils, dogm. konst. Lumen gentium, 1. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 135. lpp.
[17] [7] Benedikts XVI, enc. Caritas in veritate, 33. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 40. lpp.
[18] [8] Sal. Benedikts VI, enc. Caritas in veritate, 30. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 34. lpp.
[19] [9] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 5. nod. – Rīga, KALA Raksti, 2014,
145.–163. lpp.
[20] [0] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 30. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 25. lpp.
[21] [1] Sal. Francisks, uzruna 5. Itālijas Baznīcas nacionālajā sanāksmē, Florence, 2015. g. 10.
novembris.
[22] [2] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 55. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 40. lpp.
[23] [3] Francisks, enc. Laudato si`, 139. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 86. lpp.
[24] [4] Francisks, enc. Laudato si`, 61. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 40. lpp.
[25] [5] Francisks, enc. Laudato si`, 194. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 115. lpp.
[26] [6] Francisks, enc. Laudato si`, 53. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 36. lpp.; sal. turpat, 105.
[27] [7] Sal. Francisks, enc. Laudato si`, 114. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 72. lpp.
[28] [8] Francisks, Uzruna, tiekoties ar Pontifikālās Gregora universitātes saimi un Pontifikālā
Bībeles institūta un Pontifikālā Austrumu institūta pārstāvjiem, 2014. g. 10. aprīlis: AAS 106
(2014), 374. lpp.
[29] [9] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 11. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 12. lpp.
[30] [0] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 165. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 99. lpp.
[31] [1] Sal. Vatikāna II koncils, dogm. konst. Lumen gentium, 1. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,
135. lpp.
[32] [2] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 111. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 69. lpp.
[33] [3] Sal. Francisks, bulla Misericordiae Vultus, ar kuru tika izsludināts Dieva žēlsirdībai veltītais
ārkārtas Jubilejas gads, 2015. g. 11. aprīlis.
[34] [4] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 87 un 272. – Rīga, KALA Raksti, 2014,
57.–58. lpp.; 152.– 153. lpp.
[35] [5] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 92. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 60. lpp.
[36] [6] Sal. Francisks, enc. Laudato si`, 49. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 33. lpp.
[37] [7] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 4. nod. – Rīga, KALA Raksti, 2014,
105.–143. lpp.
[38] [8] Taisnīguma un miera pontifikālā padome, Baznīcas sociālās mācības kompendijs, 52; sal.
Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 178. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 105.–106. lpp.
[39] [9] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 195. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 116. lpp.

7 Pages 61-70

▲back to top

7.1 Page 61

▲back to top
61
[40] [0] Francisks, enc. Laudato si`, 240. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 139. lpp.
[41] [1] Sal. Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 239. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 134. lpp.
[42] [2] Benedikts XVI, enc. Caritas in veritate, 4. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 7. lpp.
[43] [3] Jānis Pāvils II, ap. konst. Sapientia christiana, Preambula, III; sal. Vatikāna II koncils, past.
konst. Gaudium et spes, 62. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 767. lpp.
[44] [4] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 74. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 49.–50. lpp.
[45] [5] Benedikts XVI, enc. Caritas in veritate, 31. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 37. lpp.
[46] [6] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 134. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 82. lpp.
[47] [7] Džons Henrijs Ņūmens, The Idea of a University, Discourse VII, 7.
[48] [8] Antonio Rosmīni, Delle cinque piaghe della Santa Chiesa, a cura di A. Valle (Opere di
Antonio Rosmini, 56. vol.) Città Nuova Ed., Roma, 1998, CH. II, passim.
[49] [9] Francisks, enc. Laudato si`, 164. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 99. lpp.
[50] [0] Francisks, enc. Laudato si`, 164. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 99. lpp.
[51] [1] Francisks, Videovēstījums starptautiskajam teoloģijas kongresam, kas notika Argentīnas
Katoliskajā pontifikālajā universitātē Santa Maria de los Buenos Aires 2015. g. 1.–3. septembrī.
[52] [2] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 236. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 133. lpp.
[53] [3] Jānis Pāvils II, ap. vēst. Novo millennio ineunte, 40. – Rīga, Rīgas metropolijas Romas
katoļu kūrija, 2001, 42. lpp.
[54] [4] Jānis Pāvils II, ap. vēst. Novo millennio ineunte, 40. – Rīga, Rīgas metropolijas Romas
katoļu kūrija, 2001, 42. lpp.
[55] [5] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 116. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 72. lpp.
[56] [6] Benedikts XVI, Katehēze, 2006. g. 26. aprīlis.
[57] [7] Francisks, Videovēstījums starptautiskajam teoloģijas kongresam, kas notika Argentīnas
Katoliskajā pontifikālajā universitātē Santa Maria de los Buenos Aires 2015. g. 1.–3. septembrī,
atsaucoties uz Evangelii gaudium, 115.
[58] [8] Francisks, vēstule Argentīnas Katoliskās pontifikālās universitātes rektoram saistībā ar
Teoloģijas fakultātes simto gadskārtu, 2015. g. 3. marts.
[59] [9] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 227 un 228. – Rīga, KALA Raksti, 2014,
129.–130. lpp.
[60] [0] Jānis Pāvils II, ap. konst. Sapientia christiana, Preambula, III.
[61] [1] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 133. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 81. lpp.
[62] [2] Sal. Francisks, enc. Laudato si`, 47. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 31. lpp.; Francisks, ap.
pamud. Evangelii gaudium, 50. – Rīga, KALA Rak-sti, 2014, 37. lpp.
[63] [3] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 45. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 33. lpp.
[64] [4] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 132. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 81. lpp.
[65] [5] Francisks, enc. Laudato si`, 201. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 119. lpp.
[66] [6] Francisks, Videovēstījums starptautiskajam teoloģijas kongresam, kas notika Argentīnas
Katoliskajā pontifikālajā universitātē Santa Maria de los Buenos Aires 2015. g. 1.–3. septembrī.

7.2 Page 62

▲back to top
62
[67] [7] Francisks, enc. Laudato si`, 202. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 120. lpp.
[68] [8] Francisks, ap. pamud. Evangelii gaudium, 278. – Rīga, KALA Raksti, 2014, 156. lpp.
[69] [9] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 815. kanons.
[70] [0] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 817. kanons; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību
kodekss, 648. kanons.
[71] [1] Sal. Jānis Pāvils II, ap. konst. Ex corde Ecclesiae, 1. punkts, § 2, AAS 82 (1990), 1502.
lpp.
[72] [2] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 816. kanona § 1; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību
kodekss, 649. kanons; Jānis Pāvils II, ap. konst. Pastor bonus, 116. punkts, § 2, AAS 80 (1988),
889. lpp.
[73] [3] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 817. kan.; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību kodekss,
648. kan.
[74] [4] Sal. Pāvils VI, Sedula cura, AAS 63 [1971], 665. u. s.; Pont. Commissionis Biblicae Ratio
Periclitandae Doctrinae, AAS 67 (1975), 153. lpp.
[75] [5] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 816. kanona § 2; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību
kodekss, 650. kanons.
[76] [6] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 810. kanona § 1, un 818. kanons.
[77] [7] Sal. Vatikāna II koncils, dogm. konst. Lumen gentium, 25. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,
183.–185. lpp.; Ticības doktrīnas kongregācija, instr. par teologu aicinājumu Baznīcā Donum
veritatis (1990. g. 24. maijs): AAS 82 (1990), 1550.–1570. lpp.
[78] [8] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 833. kanons, 7. p.
[79] [9] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 152. kanons; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību
kodekss, 942. kanons.
[80] [0] Sal. Vatikāna II koncils, past. konst. Gaudium et spes, 59. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,
835. lpp.
[81] [1] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 816. kanona § 1; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību
kodekss, 648.–649. kanons.
[82] [2] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 820. kanons.
[83] [3] Sal. Vatikāna II koncils, dogm. konst. Dei Verbum, 24. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 493.
lpp.
[84] [4] Ticības doktrīnas kongregācija, instr. par teologu aicinājumu Baznīcā Donum veritatis
(1990. g. 24. maijs): AAS 82 (1990), 1552. lpp.
[85] [5] Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis, 10. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 439.
lpp.; sal. Jānis Pāvils II, enc. Veritatis splendor: AAS 85 (1993), 1133. u. s. lpp.; Jānis Pāvils II,
enc. Fides et ratio: AAS 91 (1999), 5. u. s. lpp.
[86] [6] Sal. Vatikāna II koncils, dekl. Ad gentes, 22. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 633. lpp.
[87] [7] Sal. Pontifikālā padome kristiešu vienotības veicināšanai, Direktorijs par principu un
normu piemērošanu attiecībā uz ekumenismu: AAS 85 (1993), 1039. u. s. lpp.
[88] [8] Sal. Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 15. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 417. lpp.

7.3 Page 63

▲back to top
63
[89] [9] Sal. Vatikāna II koncils, past. konst. Gaudium et spes, 43. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,
803. lpp.
[90] [0] Sal. Pāvils VI, ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 19–20. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2012,
29.–30. lpp.
[91] [1] Sal. Pāvils VI, ap. pamud. Evangelii nuntiandi 18. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2012, 29. lpp.;
Vatikāna II koncils, past. konst. Gaudium et spes, 58. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 833.–835. lpp.
[92] [2] Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis, 10. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 451.
lpp.
[93] [3] Sal. Pijs XI, ap. konst. Deus scientiarum Dominus, Preambula: AAS 23 (1931), 241. lpp.
[94] [4] Pijs XII, Ap. breve: AAS 42 (1950), 387. lpp.
[95] [5] Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis, 10. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 449.,
451. lpp.
[96] [6] Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis, 10. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 451.
lpp.
[97] [7] Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis, 11. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 451.
lpp.
[98] [8] Sal. Vatikāna II koncils, past. konst. Gaudium et spes, 62. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,
841. lpp.
[99] [9] Jānis XXIII, Uzruna, atklājot Vatikāna II koncilu: AAS 54 (1962), 792. lpp.; sal. Vatikāna II
koncils, past. konst. Gaudium et spes, 62. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 841. lpp.
[100] [00] Pāvils VI, vēstule Le transfert à Louvain-la-Neuve Luvēnas Katoļu universitātes
rektoram 1975. gada 13. septembrī ( L’Osservatore Romano, 1975. g. 22.–23. septembris); sal.
Jānis Pāvils II, enc. Redemptor hominis, 19: AAS 71 (1979), 305. lpp.
[101] [01] Sal. Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis, 11. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,
451. lpp.
[102] [02] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 833. kanons, 7. p.
[103] [03] Sal. Pontifikālā padome kristiešu vienotības veicināšanai, Direktorijs par principu un
normu piemērošanu attiecībā uz ekumenismu, 191. u. s.: AAS 85 (1993), 1107. u. s. lpp.
[104] [04] Sal. Pontifikālā padome kristiešu vienotības veicināšanai, Direktorijs par principu un
normu piemērošanu attiecībā uz ekumenismu, 192: AAS 85 (1993), 1107.–1108. lpp.
[105] [05] Sal. Pontifikālā padome kristiešu vienotības veicināšanai, Direktorijs par principu un
normu piemērošanu attiecībā uz ekumenismu, 195: AAS 85 (1993), 1109. lpp.
[106] [06] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 1732.–1739. kanons; Austrumu Baznīcu kanonisko
tiesību kodekss, 996.–1006. kanons; Kanonisko tiesību kodekss, 1445. kanona § 2; Jānis Pāvils II,
ap. konst. Pastor bonus, 123, AAS 80 (1988), 891.–892. lpp.
[107] [07] Sal. Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 13. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 417. lpp.;
Pāvils VI, Romani Sermonis, AAS 68 (176), 481. u. s. lpp.
[108] [08] Sal. Kanonisko tiesību kodekss, 816. kanona § 2; Austrumu Baznīcu kanonisko tiesību
kodekss, 650. kanons.
[109] [09] Sal. it īpaši Vatikāna II koncils, dogm. konst. Dei Verbum. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016,

7.4 Page 64

▲back to top
64
470.–497. lpp.; dekr. Optatam totius. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 399.–429. lpp.
[110] [10] Sal. it īpaši Pāvils VI, vēst. Lumen Ecclesiae par sv. Akvīnas Tomu, 1974. g. 20.
novembris, AAS 66 (1974) 673. u. s. lpp.; Katoliskās izglītības kongregācija, De institutione
theologica (1976. g. 22. februāris); De institutione canonistica (1975. g. 1. marts); De institutione
philosophica (1972. g. 20. janvāris); De institutione liturgica (1979. g. 3. jūnijs); De institutione in
mediis communicationis (1986. g. 19. marts); De institutione in doctrina sociali Ecclesiae (1988. g.
30. decembris); De patrum Ecclesiae studio (1989. g. 10. novembris); De institutione circa
matrimonium et familiam (1995. g. 19. marts).
[111] [11] Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius, 15. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 417. lpp.; sal.
Kanonisko tiesību kodekss, 251. kan.
[112] [12] Sal. Vatikāna II koncils, dekr. Optatam totius. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 399.–427.
lpp.; Vatikāna II koncils, dekl. Gravissimum educationis. – Rīga, Vox Ecclesiae, 2016, 433.–455.
lpp.
[113] [13] Sal. jo īpaši Pāvils VI, vēst. par svēto Akvīnas Tomu Lumen Ecclesiae, 1974. g. 20.
novembris, AAS 66 (1974), 673. u. s. lpp.; Katoliskās izglītības kongregācija, Cirkulārā vēst. par
filozofijas studijām garīgajos semināros (1972. g. 20. janvāris); Jānis Pāvils II, enc. Fides et ratio:
AAS 91 (1999), 5.–88. lpp.; Jānis Pāvils II, enc. Veritatis splendor: AAS 85 (1993), 1133. u. s. lpp.
Copyright © Dicastero per la Comunicazione - Libreria Editrice Vaticana